Istabā uz gultas atpūšas trīs lieli lāči, uz sekcijas sev vietu atraduši vēl vairāki nebūt ne mazāki, arī plaukti ir pilni ar lāčiem. Jautāta, cik to ir, Ance Ruķe samulst, pēdējā laikā neesot skaitījusi, bet trīssimt būs.
Kad brīvdienās no studijām Rīgā, kur mācās arhitektūru, Ance atbrauc pie vecākiem uz Rozulu, tā ir reize, kad papriecāties par saviem mīkstajiem un pūkainajiem draugiem. Daži lāči Ancei ir arī Rīgā. Tie ir tik dažādi, ka nevar pat iedomāties.
“Bērnībā man lāči asociējās ar lielu, mīkstu, pūkainu un mīļu suni,” saka Ance. Viņai bija divi gadi, kad māsa no Austrijas atveda pirmo lāci. Tā ir lāču mamma, kurai priekšauta kabatās trīs lācēni. Mazā meitene ģērba lāčukus kā citas meitenītes lelles. Tas notika pirms 20 gadiem.
Kā ieradās nākamais lācis, Ance vairs neatceras. Skolas laikā viņa Cēsīs dejoja “Randiņā”, gan pati, gan vecāki un māsa bieži vien brauca uz ārzemēm un viņai dāvanā atveda kādu lācīti.
“Bērnībā dzimšanas dienā krusttēvs parasti mani veda kaut kur pusdienās, pēc tam gājām uz veikalu. Es varēju izvēlēties jebkuru lāci,” atmiņās pakavējas Ance un piebilst, ka reiz, atnākusi mājās ar lielu lāci, vecākiem teikusi, ka tur palicis viens vēl lielāks.
“No bērnības man lāči ir mīļi, viņos neredzu plēsīgumu,” bilst jauniete, bet vecāki atminas, kā meita Līgatnes lāčiem rādījusi savu T kreklu, uz kura bija attēloti lāči.
No Spānijas, Kanādas, Austrālijas, Dānijas, Turcijas Melnkalnes, Vācijas… Tālu ceļu pie Ances braukuši lāči. Lūk, lācis, gatavots no metāla, ar kristāla acīm, blakus smaržu pudelīte lāča formā, turpat lācis kā rotaslietu lādīte, arī lācis kā Mocarts ar parūku galvā, žabo, kurš, protams, ieradies no Austrijas, cits ķepainis uzvilcis militāru formu, vēl kāds noderētu kā spilvens, citi ļaus skanēt vēja zvaniem, viens prot staigāt… Vēl ir slavenie Tedi lāči. Ir arī pašas gatavoti. Skolā mājturības stundā tapa mīkstā mantiņa un arī ziepes.
Brūni, balti, arī sarkani, dzelteni no dažādiem materiāliem, dažāda lieluma – tādi ir Ances lāči.
“Nekrāju lāčus, domājot, ka to daru. Jau bērnībā gribējās kaut ko mīkstu apkārt, pilnu gultu. Tā lāči sarodas. Pati nepērku, tikai tad, ja kaut kur braucu, tad vienmēr kādu atvedu. Arī draugi, radi no ceļojumiem atved. Tikai 18 gadu jubilejā no draugiem saņēmu lāci, citkārt lāci dāvina, ja neko citu nevar izdomāt,” pastāsta Ance Ruķe. Kolekcijā nav neviena Latvijā ražotā lāča. Ance zina stāstīt, ka populāri ir lācēni ar uzrakstu uz krekliņa “Kāds tevi Latvijā ļoti mīl”.
Kamēr lāču saimniece Rīgā, par viņiem gādā Ances krustdēls Sigurds. Puikam ir divarpus gadu, un viņš labi zina, kā piebīdīt plauktam klāt krēslu, pakāpties, kurus lāču drīkst ņemt un samīļot, kuri var saplīst.
“Protams, ar laiku sakrājas putekļi. Tie, kas stāv aiz stikla, nav bieži jāmazgā, bet pārējie vismaz reizi gadā noteikti. Vai nu vasarā mazgāju pati, vai uzticu ķīmiskajai tīrītavai,” atklāj Ance Ruķe.
Pēc lāčiem viņai tikpat mīļi ir suņi, kuriem vecāku mājās Ance ļauj darīt arī to, ko nevajadzētu. Daudzus gadus Ance dejoja “Randiņā”, tagad par savu kolektīvu sauc “Austri”. Pabijusi visos: gan skolēnu, gan Vispārējos dziesmu un deju svētkos. Šovasar pirmoreiz nebūs svētku dalībniece. Sarmīte Feldmane
Komentāri