Ik piektdienu “Druvā” redzamas Niolas Nagaines karikatūras. Bet Niola ir arī selekcionāre, māksliniece. Patlaban viņa dzīvo gan tepat Latvijā, gan Anglijā un izdzīvo gan divus pavasarus, gan dažādās zemēs dara to, kas pašai patīk.
– Karikatūras esmu sazīmējusi vairāk nekā tūkstoti. Tās gadu gaitā daudz kur publicētas, ne tikai “Druvā. Janvārī būs 15 gadi, kopš sadarbojos ar avīzi. Viss notika kā jau dzīvē, nejauši.
Ar vīru no Rīgas pārcēlāmies dzīvot viņa mātes mājā Sērmūkšos. Kad bērni bija mazi, vairāk darbojos pa dārzu, lai ko veselīgu izaudzētu ģimenei. Pēc profesijas esmu dārzniece. Tad nebija laika zīmuli paņemt rokā. Tuvojās Čūskas gads. Radās tāda kā vīzija, ka jāuzzīmē smieklīga čūska, kuru savā maisā rokās tur Ziemassvētku vecītis. Tie, kuri redzēja, patiešām pasmaidīja. Kāds ieteica aizsūtīt “Druvai”. Karikatūru publicēja. Tad saņēmu piedāvājumu, vai negribu zīmēt avīzei karikatūras. Tas bija pārsteigums, pagodinājums, iespēja tikt ārā no mājas ikdienas. Bija jāsāk ar politiskajām karikatūrām, kā deputātu kandidāti cīnās par varu. Man iedeva viņu fotogrāfijas, uzzīmēju. Biju priecīga, ka izdodas, arī atspaids man, mammai, kura audzina bērnus. Pamazām vien karikatūru zīmēšanai pievērsos aizvien vairāk. Publicējos arī atjaunotajā “Dadzī”. Bijušas vairākas manu darbu izstādes. Pagājušomēnes bija Vaivē, Ceļmalas izstāžu zālē.
Zīmēju, cik sevi apzinos. Ko redzēju, mēģināju uzzīmēt. Man ļoti patika
Pēterbaznīca, tās lodziņi, ēkas posmi. Un gailis tornī. Cik nu varēju, skrupulozi uzzīmēju. Mācījos Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, domāju, kļūšu par grafiķi. Sapratu, ka zeme man tomēr svarīgāka, jo interesēja dārzkopība. Vēl arī dzīvnieki. Cīnījos ar sevi. Iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, strādāju “Rīgas ziedā”, kur audzējām krāšņus ziedus, skaistās rozes sūtījām uz Maskavu. Atceros, kā maigi saiņoju lielu gumijkoku, lai tikai tam ceļā kas neatgadās. Tas neskarts sasniedza mērķi.
– Jums ir liela dārzkopes un nu jau arī selekcionāres pieredze. Vai tajā labprāt dalāties?
– Protams. Pati, kad kaut ko nezinu, prasu gudrākiem, ja man ir, ko stāstīt, labprāt dalos pieredzē. Kādu laiku “Dārza Pasaulē” bija mani padomi. Rakstīt un zīmēt žurnālam, tā man bija jauna iespēja izpausties. Tas bija kas pavisam cits.
Jau gadiem rakstu dienasgrāmatu par to, ko daru dārzā. Pašķirstu atpakaļ un redzu, ko kurā Mēness fāzē esmu darījusi, redzu, kā tas varbūt ietekmējis. Ne jau ikdienā Mēness fāzes var strikti ievērot, jo darbi dzen uz priekšu. Uzskatu – ja ir zaļie īkšķīši, augs tāpat un ziedēs. Lielajās dārzniecībās labvēlīgās un nelabvēlīgās dienas ievērot nav iespējams. No 2001.gada asistēju lielajiem selekcionāriem, 2011. un 2012. gadā piedalījos izstādēs. Tagad piedalīties nevaru, jo man tulpes jau noziedējušas.
– Jau ilgāku laiku dzīvojat Anglijā. Arī tur turpināt iesākto tulpju selekcijā, iekopjat dārzu.
– Neesmu aizbēgusi no Latvijas, uz kādu laiku esmu izbraukusi uz Angliju. Es neesmu projām. Vairākus gadus man bija dārzs Veselavas pagastā, Bērzkrogā. Tur pēc Sērmūkšiem no jauna sāku veidot savu tulpju dārzu, nodarbojos ar selekciju. Manas tulpes piedalījās izstādēs Dabas muzejā. Šopavasar Anglijā uzziedēja Veselavas sējeņi. Ne visi, jo Anglijas klimats ir pavisam citādāks. Dzīvoju dienvidos, kad Latvijā tulpes sāk ziedēt, tur jau noziedējušas, tāpēc nevaru piedalīties izstādēs Latvijā. Tulpes visas uzzied uzreiz, Anglijā bieži vien karstā laika dēļ visas tulpes – gan agrās, gan vēlās -uzzied reizē. Ne tā kā Latvijā, pamazām.
Anglijā zeme ir akmeņaina, tikai pa tādu strādājot, saproti, mūsu zeme ir kā kūka. Tulpes tādā augsnē nevar augt. Izlasīju akmeņus, noņēmos pamatīgi, rudenī sastādīju tulpes. Pavasarī sīpoli bija sacaurumoti. Nesapratu, kas to izdarījis, sazinājos ar kolēģiem, izrādījās, tie kailgliemežu bērniņi. Ja Latvijā lielākie tulpju ienaidnieki ir grauzēji, tad Anglijā – kailgliemeži. Nu jau ar tiem esmu iemācījusies apieties. Smaidīju, kāpēc angļi pie mājas visu audzē podiņos. Tagad arī man vērtīgākie augi aug podos un kastēs. Tā gliemeži tiek apvesti ap stūri, tie nemāk uzrāpties. Anglijā var nopirkt speciālas gliemežu lamatiņas, bet tādas neizmantoju. Ar ķīmiju neaizraujos, kāda būs augsne, ja visu indēšu, kur pēc tam audzēšu salātus? Ikdienā dzirdu gliemežus ar alu. Vēl alus garšo arī zirnekļiem. Vienu piedzērušos izglābu. Izņēmu no trauciņa, bija amizants, nevarēja nostāvēt uz kājām, kā jau piedzēries. Viens pat virs trauciņa bija savērpis tīklu, lai citi sugas brāļi nenāk tuvumā pie viņa alus trauka. Zirnekļu gan Anglijā ir daudz. Tik lielus Latvijā neesmu redzējusi. Viens noauda tīklu pie ārdurvīm, kā ejam ārā, tā tīklā. Nost raut žēl, tīklā iemetu krāsainus plastmasas gabaliņus, lai paši redzētu, kur tīkls, un neieskrietu. Zirnekļa kārtība bija izjaukta, tas katru gabaliņu atķeksēja un meta zemē, kukainis attīrīja teritoriju no svešķermeņiem. Zirnekļiem no rīta patīk sēdēt uz ērikām. Kad laistu, pazūd. Vienam patīk vannas istaba. Pats tāds paliels, kā sērkociņu kastīte, spalvainām kājām. Man nepatīk, ka tas tur ir, izlieku pa logu. Zirneklis atgriežas. Sadzīvojam. Priecājos, jo tie izķer kaitēkļus. Esmu iemācījusies saglabāt angļu mieru. Lai taču dzīvo! Ja kas neizdodas, kaut kas cits izdosies, varbūt nākamreiz.
– Ir arī jaunumi selekcijā?
– Jā. Esmu diezgan māņticīga, par tiem vēl nerunāju, bet ir interesanti ziedi. Mājaslapā ir redzamas manas tulpes. Visas nelieku, jo tulpju mednieki medī jauno. Mans mērķis nav lielais bizness. Kādu sīpolu pārdodu, tad var nopirkt kūdru vai kāda cita selekcionāra jauno eksemplāru. Kad biju Bērzkrogā, par mani reti kurš interesējās, tagad, kad esmu Anglijā, tulpju audzētāji mani atrod. Dārzā atradu vecus sniegrožu cerus. Esmu ieguvusi fantastiskus jaunus augus jau pēc trim gadiem. Zieds septiņi centimetri. Tulpēm jaunumi jāgaida septiņi gadi.
Anglijā klimats ir mitrāks un siltāks nekā Latvijā, daudz kas aug nestādīts. Pavasarī dobē uzdīga ābelīte. Starp ķieģeļiem bija iesējies bērziņš, izraku, tagad tas pārstādīts aug. Gribu atvest uz Latviju. Tas ir mans bērziņš.
Patlaban lūkoju pēc vietas Latvijā, Cēsu pusē, kur ierīkot dārzu. Jo gribas kaut ko audzēt Latvijā, pierastos klimatiskajos apstākļos. Te man ir māju sajūta, te jūtu zemi, kāda tā ir.
– Vai nav sarežģīti dzīvot divās vietās vienlaikus?
– Nav viegli. Lāpstu uz Angliju vedu no Cēsīm, Polijā ražotu. Ar to cērtu droši, zinu, ka nesalieksies. Anglijā ir dažādas lāpstas, bet to dizains neatbilst manām prasībām. Kātu gan nopirku Anglijā. Mammai kabatā atvedu tomāta stādiņu. Krējuma trauciņā kabatā tas jutās droši, jo bagāžā to varēja nolauzt. Neviens manam vedumam nepievērsa uzmanību. Toties lidostā pasažieru pārbaudē uzmanību piesaistīja mans vecais telefons, kas izskatās pēc mazas granātas. Tam esmu uzpinusi sudraba maciņu. Man patīk pašai darināt skaistas lietas, nevis lietot to, kas nopērkams veikalā. Kādreiz daudz ko darīju, arī piedalījos modes skatēs, demonstrēju modes pie Rūķīša Nepieradinātās modes teātrī. Savulaik sev darināju interesantus tērpus. Rokdarbi man patīk, bet nav jau visam laika.
Cilvēkiem ideju netrūkst, ir tikai tās jāīsteno. Jābūt pacietīgam, ja grib izaudzēt jaunas šķirnes, ja grib ko uzzīmēt. Lai taptu glīts, gaumīgs tērps, jābūt pacietīgam. Jādzīvo angļu mierā.
Komentāri