Desmit jaunieši no Cēsu biedrības “Youth for City – City for Youth” kopā ar Ivetu un Oļegu Jermolājeviem viesojās Palestīnas teritorijā, lai sadarbībā ar vietējo organizāciju realizētu apmaiņas projektu, kura mērķis – veidot izpratni, kā kristietība un islāms ietekmē kultūru, sadzīvi un ētikas normas.
Pēc atgriešanās trīs no braucējiem – Iveta Jemolājeva, Sigita Skujiņa un Valērijs Stepanovs – ieradās redakcijā, lai padalītos ar braucienā gūtajiem iespaidiem. Visu neaprakstīt, tāpēc šoreiz par sajūtām, kas radušās, uzturoties Palestīnas teritorijā. Piedzīvojums īpašs, jo viņi pabija bēgļu ciematā Palestīnas teritorijā, Nablusas pilsētā. Šajā ciematā vienā kvadrātkilometrā dzīvo 29 tūkstoši cilvēku.
Jautāta par izvēli doties uz samērā nemierīgu vietu, Iveta stāsta, ka, no vienas puses, vadījis piedzīvojuma gars, izaicinājums, no otras, vēlme saprast: “Kad ar jauniešiem runājām par šo zemi, cilvēkiem, reliģijām, viņiem radās ideja mēģināt to saprast, jo parasti baidāmies no tā, ko nesaprotam.”
Ir tikai cilvēciski, ka par katru vietu, valsti, kurā neesam bijuši, izveidojies zināms stereotips, kas, nonākot konkrētajā vietā, bieži mainās. Arī Sigita norāda, ka pēc atgriešanās vērtības ieguvušas pavisam citu svarīgumu. “Tagad citādāk skatos uz brīvību, mieru, attiecībām, ūdeni, zaļumu, arī mākoņiem, kuru tur nebija,” tā Sigita.
Valērijs stāsta, ka, braucot turp, bijis iespaids par šo vietu kā lielu nemieru, karadarbības zonu, taču realitātē viss bijis krietni mierīgāk. Iveta gan piebilst, ka bijis arī kāds satraucošs rīts: “Bijām pieraduši mosties ar bērnu čalām, jo bērnu tur daudz, bet vienu rītu bija absolūts klusums. Pēc tam uzzinājām, ka netālu no mums noticis uzbrukums vietējo iedzīvotāju mājām, divas nodedzinātas, sadedzis nepilnu divu gadu vecs bērns, bija arī cietušie.
Šādi notikumi vietējiem automātiski atsauc atmiņā agrāk piedzīvoto. Viņi stāstīja, ka šādas situācijas notiek salīdzinoši bieži. Emocijas un sajūtas baisas, ja turpat blakus kāds iet bojā. Tāpēc skaidrs, ka šajā vietā miera nebūs, jo vietējie iedzīvotāji nekad neaizmirsīs viņiem nodarīto. Ceļojuma laikā nesatiku nevienu, kuram nebūtu stāsts par kādu ģimenes cilvēku, kurš bijis cietumā vai gājis bojā.
Vietējiem palestīniešiem simbols ir atslēga, daudziem tās joprojām saglabājušās no mājām, no kurām viņi savulaik izdzīti.”
To, ka netiks aizmirsts, apliecinot arī daudzviet redzamie grafiti ar uzrakstu – Mēs atgriezīsimies!
To, ka došanās uz šo vietu ir zināms izaicinājums, apliecina arī Ivetas teiktais: “Piereģistrējāmies Ārlietu ministrijas mājas lapā, jo sapratām, ka dodamies uz sarežģītu zemi. Mani pārsteidza uzraksts mājas lapā, kas brīdināja, ceļojot uz Izraēlu, neiegriezties Gazā, Nablusā un Hebronā. Arī lidojot mājup, Telavivas lidostā man jautāja, kur esam bijuši, un, uzzinot, ka dzīvojām Nablusā, jautāja, vai apzināmies, ka tur ļoti bīstami. Atbildēju, ka nekā bīstama neredzējām. Patiesībā varēju teikt, ka tā bīstamība, ko redzēju, nebija saistīta ar palestīniešiem vai arābiem. Bet negribēju izaicināt likteni, jo pirms diviem gadiem šeit lidostā piedzīvoju pastiprināto drošības kontroli.”
Braucēju stāsti par pārrunām jeb, kā viņi tās sauc, – pratināšanām – lidostā, drošības kontrolēm, pārbaudēm – ir stāsta vērts, bet var tikai piebilst, ka, braucot turp, jārēķinās ar šādām situācijām un tas jāuztver nopietni. Mēģinot to pārsvērst jokā, var piedzīvot visnopietnākā līmeņa pārbaudes.
Jēdziens “bēgļu ciemats” mūsu stereotipos saistās ar dzīvi teltīs, nabadzību, bet ceļotāji stāsta, ka realitātē viss ir citādāk. Palestīnieši dzīvo normālās mājās, daudziem jaunākie aifoni.
“Sapratām, ka stāsts nav par naudu vai nabadzību, bet par mājām,” uzsver Iveta. “Pat ja cilvēks tur piedzimis, viņš nekad tur nebūs mājās. To piederības sajūtu, ko jutuši Izraēlas teritorijā, viņi nekad neizjutīs bēgļu ciematos.”
Jautāju, vai, zinot visu šo informāciju, nebija bailes tur uzturēties? Sigita norāda, ka bijusi sajūta – nav no kā baidīties, vienīgais, var nokļūt neīstajā vietā un neīstajā laikā.
Vakaros parasti sēdējuši uz jumta, baudījuši skaistos skatus, diskutējuši par dzīvi, kristietību, islāmu, bet kādā brīdī pienācis vietējais, kurš ieteicis nestāvēt tik tuvu jumta malai. Vai nedzirdot tālumā šāvienu trokšņus?
Bēgļu ciematā viss kā parastā pilsētā – skolas, veselības centrs, veikaliņi, tirgus, kultūras centrs. Vienīgi ieliņas dažviet tik šauras, ka nevar pat izmainīties. Ēkas ļauts būvēt nevis plašumā, bet uz augšu, un tās ir vienkāršas, bez kādiem rotājumiem. Ceļotāji izsaka versiju, ka, apzinoties, ka tās nav viņu īstās mājās, vietējie nedomā par skaistu vidi. Dzīvošana bijusi kā vietējiem, izbaudot viņu ikdienu, ēšanas tradīcijas. Brīžiem tas varbūt radījis nelielu diskomfortu, bet, apzinoties, ka nonākuši šādā vidē, centušies pielāgoties. Kā jau musulmaņu zemēs, daudz mošeju, no kuru minaretiem visu diennakti skan aicinājumi uz lūgšanām. “Lūgšanas un labie darbi ir viņu pamatvērtības,” saka Iveta. “Islāms, ko iepazinu, nav ne agresīvs, ne ļauns, tajā daudz vērtību, mīlestības pret tuvāko. Tā pārprastā reliģija un tradīcijas ir tās, kas rada agresiju un vardarbību.
Jautājām vietējiem jauniešiem par viņu stereotipiem par kristiešiem, un viņi norādīja, ka redz mūs kā cilvēkus ar sabojātām vērtībām, runājot par ikdienas vērtībām, attiecībām, laulību. Viņi ne ar vārdu neminēja agresiju.
Ceļojums vēlreiz apliecināja, ka jāskatās kritiski uz informāciju, ko saņemam, ko lasām. Nevaram mainīt cilvēku domāšanu, bet varam mainīt savu attieksmi. Palestīna lika domāt par vērtībām, par skatījumu uz pasauli,” atzīst I. Jermolājeva.
Komentāri