Pie barotavas bariem vien laižas putniņi, katrs saimniecei atnes kādu vēsti. Arī atmiņas. Ausma Ašmane vēro mazos lidoņus: “Atkal jau barotava būs tukša, jāiet iebērt sēkliņas.” Viņa veikli pieiet pie barotavas, putnu bars saspurdz turpat tuvējos krūmos, bet prom nelaižas.
“90 gadi nav daudz, bet vecs paliek,” nosaka Ausma un ieiet istabā. “Katru rītu kārtīgi vingroju, daudz ēdu medu, ziedputekšņus. Nedrīkst nevarēt, istabu var arī rāpus izmazgāt. Pirms pāris gadiem man slimnīcā pārmeta, ka esmu uzdevusi nepareizus gadus, lai neākstoties. Ko darīt, ka man tik daudz!” ar dzirkstošu optimismu balsī saka Drabešu pagasta “Vecinķēnu” saimniece. Pie ārstiem viņa brauc pati, kā saka – citi ir nevarīgāki, viņiem vairāk vajag palīdzēt. “Kur man vajag, aizved, ko vajag, atved – tāda man pagasta aprūpe. Esmu ļoti apmierināta,” pastāsta ņiprā sieva, kurai šomēnes apaļa jubileja.
Mūžu viņa nodzīvojusi tēva mājā. Ausma rāda, kur istabā bijis viņas šūpulis, un piebilst, ka dzīvē daudz kas piedzīvots, arī šajā mājā. Atmiņā daudzi notikumi, kas raksturo dažādus laikus un cilvēkus. Ausma atceras, kā tēvs Jānis ar saviem trim brāļiem zemi dalījuši. Kārlis bijis skolotājs, mājai tornītī ierīkojis zvaigžņu pētīšanu, Dāvis – pārmijnieks, Jānis un Pēteris, kā Ausma saka, zemes urķi. “Viss notika kā mērnieku laikos, neviens nedeva savu zemi ceļam, lai varētu tikt uz visiem tīrumiem. Tēvs teica – nevajag šņores vilkt, lozēsim. Tepat istabā brāļi sēdēja pie galda, es, maza meitene, blakus istabā visu dzirdēju. Dūres arī pavicināja. Tēvs iedeva savu zemi ceļam, lai būtu miers. Mums bija vairāk nekā 30 hektāri, tāpēc vēlākos laikos ieskaitīja kulakos,” pastāsta Ausma Ašmane un klusi piebilst, ka pašai arī dzīvē iznācis tiesā pierādīt, ka ir mājas daļas mantiniece.
Mācījusies Drabešu pamatskolā, tad Rīgā pabeidza vidusskolu un atgriezās mājās. Kopā ar brāļiem Elmāru un Jāni strādāja saimniecībā.
“Ballētāja gan biju. Ne viens vien kurpju pāris Drabešu klubā noplēsts. Atceros, vedām āboliņu, taisījās uz lietu, bet tālumā dzirdams, ka balle sākusies, mūzika spēlē. Strādājām neatskatīdamies, darbu pabeidzām, nomazgājāmies un ar brāli uz balli prom. Kaut man jau bija 18 gadu, tēvam bija jāatprasās. Kad atgriezāmies no balles, izkaptis jau bija pakārtas, jāiet pļavā. Brālis noguris, saka – nevaru. Paklāju halātu, lai paguļ, un pati metos vālā. Man patika pļaut, un izkapti brālis ļoti labi izstrīķēja. Nopļāvu vālu, izārdīju. Ieraudzīju, ka mājnieki nāk, modināju augšā. Jaunība bija skaista, bērnība arī. Vienreiz gan tēvs mani tā riktīgi nopēra. Dzīvojos ar čiekuriņiem, tie man bija govis, zirgi. “Meitiņ, lūdzu, atnes grābekli, tas ir pie tevis!” tēvs uzsauca. Turpināju spēlēties. Uzsauca vēlreiz. Trešoreiz nāca pats, un dabūju ar tēva aso roku un bērza rīksti. Māte pēcāk žēloja, tēvam teica, vai nu tā vajadzējis. “Otrreiz tā nedarīs,” viņš tikai noteica. Raudāju gan nežēlīgi, bet vēlāk viņš atkal bija mīļš un labs,” bērnības un jaunības dienas atminas Ausma.
1949.gada 18.novembra rītā mājās ieradās čekisti, paārdīja māju un viens noteica: “To veci nav vērts vest uz Sibīriju, noliksim tepat!” Tēvs nokrita uz sliekšņa un tā arī palika. Tas, ka tēvam atnāca pakaļ, bija kāda skaudība, tagad ir pilnīgi skaidrs. Strādīgas ģimenes ne vienam vien bija kā dadzis acīs. “Apprecējos, domājot par savējiem. Vīra māsīca strādāja čekā Rīgā. Mūsu ģimeni neizsūtīja. Bet ne viņš mani par sievu turēja, ne es viņu par vīru, un pēc trīsarpus gadiem izšķīrāmies,” stāsta Ausma un piebilst, ka tā arī viena palikusi. Tagad brālis Jānis guļ Austrālijas smiltīs, Elmārs neatgriezās no leģiona.
Kolhoza laikā Ausma Ašmane darīja visu, ko vien priekšniecība lika. Strādājusi telefona centrālē, skaitījusi sējumus un lopus, bijusi zootehniķe, veterinārfeldšere, fermu pārzine, saimniece atpūtas bāzē. “Es māku visu un visu izdarīšu,” nosmej drabešniece un pastāsta, kā viņai bijis jāsagatavo ziņas, cik kolhozā zemes aizņem ogu krūmi un ābeles pie mājām. “Tad gan noteicu – žēlīgs Dievs un Pestītāj, kam tādas muļķības vajadzīgas. Atradu grāmatu, kur bija aprakstīts, kā to darīt, un izrēķināju,” pastāsta Ausma. Savulaik drabešniece mājās cepa maizi, tā bija daudzu iecienīta. Ausma ir pārliecināta – uzņēmību, neatlaidību un apsviedību, arī attieksmi pret darbu viņai devuši vecāki.
Nesen viņu uzrunājusi kāda sieviete, prasījusi, vai esot Ausma, vecmāmiņa gribot parunāt. “Tā bija satikšanās, abas raudājām,” saka Ausma un atceras, ka no Krievijas uz kolhozu bija atsūtītas vairākas ģimenes. “Cilvēkiem nebija it nekā, ģimenē četri bērni. Iedevu gultas. Biju fermu pārzine, iemācīju, kā fermā pienu zagt. Uzrakstīju, ka bullītis piedzimis nedzīvs, bet nokāvām, lai bērniem ir, ko ēst. Mamma cepa maizi, nesu viņiem. Kā citādi darīt, ja cilvēki mirst badā. Ko citiem esmu devusi, man Dievs vairākkārt atmaksājis, bijis blakus,” domās dalās Ausma Ašmane un piebilst, ka netaisnība būs, kamēr vien pasaule pastāvēs, un no katra paša atkarīgs, cik tai ļaujas.
“Rokas neklausa, nevaru adīt, tamborēt. Patīk skaistas filmas, bet reti kurā nav kādas burlacības. Daudzas sākas skaisti, tad tāda mīlestība, ka jāsit, jākaujas. Saprotu, ka tā filma, bet kā var tā cilvēks otram darīt.” Pārdomās dalās Ausma un klusi nosaka: “ Kādas tik grūtības nav bijušas, visas pārciestas, esmu bijusi gandrīz bezdibeņa malā, bet Dievs mani ir izglābis. Kādās tik slimnīcās nav būts, cik nav bijis operāciju! Ir labi, jādzīvo tālāk. Priecājos, ka vēl varu skatīties saulē, palasīt.”
Komentāri