Cēsnieku Bartušēvicu pats mazākais un ņiprākais dzīvnieks ir Kikis – trīsarpus gadus sasniegusi šinšilla. Ikdienas rūpes par to uzņēmusies meita Santa, nu jau 11. klases skolniece. Viņa precīzi vairs neatminas, kad mājā ienāca pirmā šinšilla. Meitene ar lielu rūpību un mīlestību gādā nu jau par otru zvēriņu. Sešus mēnešus vecu Bartušēviču ģimene to nopirka no citiem saimniekiem, kuri bija ielikuši “Druvā” sludinājumu. “Laikam nepatika zvēriņa raksturs, jo katrai šinšillai tas ir citāds,” stāsta Santa, kura zina ļoti daudz par Dienvidamerikas izcelsmes zvēriņiem.
Savvaļā šinšillas dzīvo sešus līdz desmit gadus, bet nebrīvē to dzīves ilgums var būt 15 un vairāk gadu. Izvēloties šinšillu, jāzina, ka šim dzīvnieciņam būs jāatvēl daudz uzmanības un rūpes no dienas dienā.
Kā pirmais Kikis, tā tagad otrais ir jūtīgi, ar labu intuīciju apveltīti dzīvnieki. “Pirmā šinšilla nomirusi visai pēkšņi, jo saslimusi. Aizvedām Cēsīs pie ārsta. Glābšanas darbi bija nopietni, jo dzīvnieciņu pieslēdza pat pie sistēmām, bet tomēr izglābt nevarēja.” Santa tagad var pasmaidīt, bet toreiz, 12 gadu vecumā, no bēdām raudājusi. Par pirmo Kiki, kā arī kaķenīti Čiepu, kuru nobrauca uz ielas, tagad vēsta akmens plāksnīte ģimenes dārzā zem košumkrūma.
Tiem, ka kāro pēc mājdzīvnieka šinšillas, svarīgi zināt, ka tie ir nakts dzīvnieki. Santa stāsta, ka dienās Kikis pārsvarā guļ būdiņā, bet naktīs ir trokšņains – skrien pa būri, grabinās, grauž restītes.
“Es jau to dzirdu, bet esmu pieradusi pie trokšņiem, tāpēc guļu. Var teikt, ka man ir ciešs miegs. Mājās un ap to ir vēl citi trokšņi – ventilators darbojas, mašīnas brauc gar māju,” saka Santa.
Cits Bartušēvicu ģimenes mīlulis – kaķis – visur tiek laists, izņemot Santas istabu. “Kaķim ir pārāk liela interese par šinšillu,” skaidro saimniece Santa. “Man patīk, ka šinšillas ir dzīvnieciņi ar raksturu. Kad atveru būrim durvis, dzīvnieciņš nāk klāt, lien klēpī. Ar kuru katru gan tas nedraudzējas, jo nespēj uzticēties. Arī pret pārējiem mājiniekiem tas izturas kā nu pret kuru. Kamēr tie cienā, tikmēr izturas draudzīgi, bet citādi ne.”
Santa parāda zooveikalā iegādātu speciālu barību. Kikis sadzird barības traukā biršanas troksni un uzreiz saausās. “Viņš labi pazīst šo troksni,” paskaidro Santa. “Vasarā iedodu arī pa pienenei, rudenī un ziemā ābolu šķēlītei – tie visi šinšillai ir īpaši gardumi.”
Ja Santa ir ilgāku laiku prom no mājām, piemēram, ceļo, tad Kikis uz Santu dikti apvainojas. Atgriežoties mājās, gribas ar dzīvnieciņu aprunāties, bet nekā. “Viņš sēž aiz savas būdiņas, pagriezis muguru. Ar laiku atkal sāk draudzēties, ņemt barību no rokas, priecājas, ka iznesu viņu ar būrīti laukā. Vasarā gan jāuzmanās, jo nevar Kiki likt saulē. Pārmērīgs siltums dzīvnieciņam ļoti nepatīk,” ielāgojusi Santa. “Esot ārpus mājas, Kiki no būra laist nedrīkst. Šinšillas nav truši, kurus var pielabināt un noķert. Ja bēg, tad atpakaļ nesagaidīt.” Arī savā istabā Kiki izlaidusi paskraidīties, viņa to neķer, jo tas būtu grūti izdarāms. Tētis Santas dzīvnieciņam izgatavojis rampu. Dēlīti ar pakāpieniem atstutē pret būrīša durtiņām, un Kikis, izskraidījies pa istabu, pats ieskrien atpakaļ savā mājiņā.
Šinšilla ir “uzlabojusi” Santas istabu, pabojājot mēbeļu galus un tapetes. Grāmatas Santa no sava drauga asajiem nagiem pasargā, uzliekot augstāk par otro plauktu. Pirms laist Kiki paskraidīt, Santa noslēpj arī vadus. “Tas ir vesels process, kā es gatavojos, un Kikis tad arī saprot – tūlīt tiks atvērtas būrīša durtiņas. Viņš stāv pie pašām durtiņām, pieķēries ar ķepiņām, un tā mīlīgi skatās.”
Īpašas uzmanības vērta ir Kikī pasaulīte. Būra pirmajā stāvā ir ovāla smilšu bļodiņa, jo šinšillas mazgājas tikai smiltīs. Kikis ir ļoti tīrīgs. Tikko iebērtajās smiltīs viņš berzējas ilgi jo ilgi. Pēc tam bļodiņu ar smiltīm apmeklē vēl kādu reizi, bet tad nolemj, ka smiltis ir jau netīras, un bļodiņu apgāž. Tad jāmaina viss – smiltis, pakaiši.
Šinšillas ir Dienvidamerikas dzīvnieki, tie dzīvo augstu kalnos. “Šobrīd tā ir apdraudēta suga, jo cieš no plēsīgiem zvēriem un medniekiem, kas kāro mīkstās ādiņas. “Tas, ka šinšillas kļuvušas arī par mājdzīvniekiem, šo sugu izglābušas,” zina teikt Santa. “Kikis jūt, vai esmu priecīga par viņu vai arī dusmojos. Ja viņš skaļi grauž, es tādā dusmīgākā balsī pasaucu: “Kiki!”, un viņš apstājas. Kikis man devis daudz prieka, viņš pat sapratis, ka arī mani vajadzētu samīļot. Tik jauki, kad viņš ienāk klēpī un pieglaužas.”
Komentāri