Cēsniece Aida Berņeva no plauktiem ņem ārā nošu lapas, grāmatas. Dažādu laiku mūziķiem tik nepieciešamo izdevumu sakrāts daudz. “Daudz kas aizgājis zudībā, kādam iedots, bet viņš nav atdevis. Tagad jau var notis nokopēt, kādreiz bija jāpārraksta,” saka Aida. Daudzas dziesmas viņa, klausoties ierakstus, norakstījusi. Krājumā ir gan dziesmas koriem un ansambļiem, gan solo dziesmas, gan tautā populāras dziesmas. Aida rāda 1871.gada izdevumu “Dziesmu virkne”, 1902.gada krājumu “Dievu pagalms”, kurā dziesmas jauktajiem un vīru koriem, turpat arī Melngaiļa “Birzēs un norās” 4.daļas oriģinālizdevums. Interesants ir 1939.gada izdevums “Jaunās vēsmas”, kas sākas ar Latvijas valsts himnu un kurā daudzas tautasdziesmas, populāri šlāgeri. No vācu laika saglabājusies “Dzimtenes meitenes dziesma” – uz četrām lielām lapām žurnāla formātā, dziesmas ar notīm un vārdiem latviešu un vācu valodā. Tādā pašā izdevumā “Paliec sveiks, mans mazais draugs”, bet tikai vāciski – “Vēl viss nav pagalam.”
“Kad mācījos skolā, kādu laiku dzīvoju bijušajā Jāņa Poruka mājā pie Cēsīm, tur bēniņos bija kaudze ar notīm, vēlāk arī vīra mājā atradu,” pastāsta cēsniece.
Liela kaudzīte ir ar latviešu tautas dziesmu apdaru un populāru dziesmu notīm. Aida rāda 1948.gada padomju laika izdevumu, kurā arī Jēkaba Mediņa latviešu tautas dziesmu apdares. Ir arī latviešu tautas dziesmu krājumi, kuros blakus lapā tautasdziesmu vārdi krieviski.
Viņa visu mūžu bijusi saistīta ar mūziku, allaž kāds uz to mudinājis. “Tēvs spēlēja vijoli, mājās bija daudz patafona plašu, kuras drīkstējām spēlēt, katrās viesībās bija liela dziedāšana. Mamma jaunībā dziedāja korī. Mājās bija arī ksilofons. Dziedāšana un muzicēšana bija visapkārt,” atmiņās kavējas cēsniece un piebilst, mājās, strādājot rokdarbus, vienmēr dziedāts.Aidai bija jau seši gadi, kad mājā, kaut tā atradās pie Cēsu robežas, tika ievilka elektrība.
Kad Priekuļu skola nodega, viņa kādu laiku mācījās Līvu pamatskolā, tur bērniem mācīja mūzikas teoriju un bija arī klavieres. Varēja pamēģināt. “Atgriezos Priekuļu skolā, piegāju pie klavierēm, paspēlēju. Man iedeva notis, lai mācos un pavadu deju kolektīvu. Nebija, kur mācīties, tēvs nopirka tāfelklavieres,” stāsta Aida. Viņa ļoti gribēja mācīties mūzikas skolā, bet laiks bija nedrošs, 1952.gadā pabeidza vidusskolu, bet, tā kā nebija komjauniete, vidusskolā pateica, ja domā par mūziku, raksturojums būs tāds, ka augstskolā pretī neņems.
Aida strādāja bankā, vēlāk ilgus gadus Cēsu statistikas, tad skaitļošanas centrā bija vecākā inženiere. Tad pamainīja profesiju, iemācījās klūdziņu pīšanu, strādāja dažādus rokdarbus.
Bet visu laiku viņa bija mūzikā. Jaunībā kopā ar Arvīdu Vasmani vadīja korus Priekuļos un Jāņmuižā, pati dziedāja koros un ansambļos, arī tos vadīja, daudzos koncertos dziedājusi solodziesmas. “Kad sāku strādāt, vispirms sakrāju naudu akordeonam, tad klavierēm, vēlāk sintezatoram. Ja dzirdēju dziesmu, kas patīk, to ierakstīju, pēc tam norakstīju notis. Arī tagad tā daru,” pastāsta cēsniece un piebilst, ka tā nošu kolekcija sakrājusies. Tajā allaž var atrast kādu ilgi nedzirdētu melodiju, kas citiem pavisam sveša. Aida atklāj, ka bijušas arī reizes, kad pati kādu skaistu romanci iztulkojusi latviski, bet neatklājusi.
Aida atceras, ka bija jau pabeigusi vidusskolu, bet nekad dzīvē vēl nebija laimējies pabūt operā, dzirdēt kādu operu.”Cēsīs grāmatu veikalā ieraudzīju notis Susaņina ārijai. Sniedzu pārdevējai kapeikas, viņa paskatījās: “Meitenīt, to jau dzied vīrietis.” Atteicu, ka zinu, bet gribu zināt, ko viņš dzied. Mājās spēlēju, dziedāju,” atceras Aida un piebilst, ka tā bijusi liela laime, mācoties Rīgā kursos, apmeklēt operu. Starpbrīžos parasti sēdēja un mācījās.
“Kad Cēsu kultūras namā dibināja ansambli, pieteicos, uzrakstīju iesniegumu. Tā bija vienīgā reize, kad pati pieteicos, vienmēr esmu aicināta gan dziedāt, gan vadīt ansambļus, gan spēlēt klavieres,” saka Aida un atzīst, ka Māras Vīksnas vadītajā kultūras nama ansamblī piedzīvoti daudzi skaisti koncerti. Vēlāk tas dziedāja dzimtsarakstu nodaļā.
Notis no Aidas krājuma daudziem noderējušas. Kad kāds meklēja ko interesantāku, aizmirstu, zināja, ka jāpaprasa Aidai. Krājums aizvien tiek papildināts, lai gan tagad ir iespējas daudz ko atrast internetā. Tie, kuri zina, ka viņai mājās krājums, labprāt uzdāvina notis.
Jau vairākus gadus Aida ir saistīta ar senioru ansambli “Kamenes”. Viņa to vadīja kopā ar Visvaldi Grāvīti, tagad viena. Sievas ir izvēlīgas, ne katra dziesma iet pie sirds. “Aiznesu kādu tautasdziesmu ansamblim, sievas brīnās, ka tādu tautasdziesmu nav dzirdējušas. Arī “Kas kaitēja nedzīvot” ir divas atšķirīgas dziesmas ar vienu nosaukumu. Padomju laikā izdeva daudz dziesmu krājumu ansambļiem, solodziesmas. Ne jau visas bija saistītas ar ideoloģiju,” stāsta Aida un uzsver, ka viņai nekad nav garlaicīgi, vienmēr var paspēlēt klavieres, ja kāda dziesma iepatīkas, noraksta notis, piedāvā ansamblim. “Kameņu” dziesmu pūrs ir plašs.
Dārzs ir Aidas vasaras aizraušanās. Viņa rāda fotogrāfijas, kurās redzamas izaudzētās rozes. “Man arī patīk mežā sēņot, ogot. Tā ir brīnišķīga iespēja būt dabā. Kaimiņos savā laikā bija lieli makšķernieki, iemācījos zivis ķert, patika gan ziemā, gan vasarā. Kādu laiku mums vairākiem Ungurā bija laiva,” par vaļaspriekiem pastāsta Aida Berņeva. Bet vairāk par visu viņa gaida mājās no darba ārzemēs dēlu, mazmeitas no Amerikas un Īrijas un priecājas par abu mazmeitu un tuvāko, kuri dzīvo tepat Cēsu pusē, ciemošanos.
Komentāri