Latviešu folklorā nozīmīgu vietu ieņem vilka tēls, kā arī mistiskais – vilkatis jeb vilkacis. Tāpēc šoreiz mēģināsim saprast, vai vilkatis ir simtprocentīga mistika vai arī šajā leģendā ir kāds patiesības grauds.
Vilkatis ticējumos
Interesanti, ka tautas dziesmas par vilkiem ir, bet par vilkačiem nav, toties tautas ticējumos mistiskais tēls parādās itin bieži. Lūk, daži piemēri no grāmatas “Latviešu tautas ticējumi”:
– Nav noliedzams, ka ir vilkati, tas ir tādi cilvēki, kas, velna dzīti, rādās un skraida apkārt briesmīga vilka izskatā un var kaitēt cilvēkiem un lopiem. Lai paliktu par vilkatu, cilvēkam vajagot noiet kādā klusā vietā, kur citi tik lēti netiek. Tad cilvēka dvēsele izejot no miesas un ieejot vilkā. Tad miesu nedrīkstot pa to laiku pakustināt; ja to pakustinot, tad dvēsele vairs netiekot miesā atpakaļ un tai jāpaliekot līdz nāvei vilkā.
– Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņa dienā priekš saules jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur tur divi naži, tad jānoģērbjas plikam un jāmet starp tiem nažiem trīs kūleņi. Kad atkal tikt atpakaļ par cilvēku, tad jāuzmeklē tas ozols, jāmet starp nažiem trīs kūleņi uz otru pusi un jāpaņem tie naži. Bet, ja tai laikā, kamēr cilvēks par vilku skraidījis apkārt, kāds pacilās viņa drēbes vai arī izvilks iespraustos nažus, tad vilkatis vairs nevar tikt atpakaļ par cilvēku.
– Kad cilvēks gribot palikt par vilkaci, tad tam esot jāizlien caur egles sakni.
1881. gadā Fricis Brīvzemnieks rakstīja, ka vilkati no vilka var tikai tad izšķirt, ja tam pie saplēstas aitas uzsauc: “Kūm, dod man ar!” Tad vilkatis atstāj pusi aitas zemē, bet īstais vilks to nedara.
Vilkaču prāvas
Mēdz teikt, ka lietas ir mistiskas tāpēc, ka tās neprotam izskaidrot ar šodienas prātu. Kā saka folklorists un rotkalis Daumants Kalniņš, mūsdienu cilvēkam grūti spriest par vilkačiem un vilkiem, ja vilks redzēts tikai zooloģiskajā dārzā vai filmās: “Atceros savu bērnību, kad mežos vilku netrūka, spilgti atmiņā palikusi aina – kā mazs puika vēlā vakarā eju mājās, spīd Mēness, un tālumā gaudo vilki. Mēģināsim saprast, kā vilkus izjuta senie cilvēki, kuri ar viņiem dzīvoja burtiski plecu pie pleca.”
Šis mistiskais tēls – vilkatis – sastopams daudzu tautu mitoloģijā, taču folklorists Kārlis Straubergs grāmatā “Vilkaču ideoloģija Latvijā” norāda, ka no plašās XVI gs. burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem Livonijā, kas šai laikā vispār kļūst slavena kā burvju un raganu zeme.
Šajā laikā te notikušas vairākas vilkaču prāvas, dažas pat iztiesātas Cēsu zemes tiesā. 1691.-1692. gadā šajā tiesā notikusi vilkaču prāva, kurā apsūdzēts kāds ap 85 gadu vecs Mālpils Kniediņu muižas pirtnieks Matīss, kas visā apkaimē izslavēts par burvi, pareģi un pūšļotāju. Vecais Matīss tiesā labprātīgi atzinies, ka ilgus gadus skrējis par vilkati, un attēlojis savas gaitas sīki un pamatīgi.
Tiesā viņš stāstījis: “Pēc nāves vilkačus paglabājot kā citus cilvēkus, viņu dvēseles nākot debesīs, bet burvjus paņemot velns. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot to, ko burvji sanesuši. Velns tos neciešot, sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu. Ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei.”
Tālivaldis Zemzaris grāmatā “Vilkaču prāvas Vidzemē” raksta: “Vilkatis jūtot tikai, ka esot vilks, bet, ādu noliekot, viņš pie prāta nākot. Citādi vilkači ir cilvēki, kas uz zināmu laiku pārvēršas par vilku. Par vilkati var būt tiklab vīrieši kā sievieši. Vilkatām tāpat kā vilkiem bijuši savi priekšnieki, virsaiši, kuri bijuši visuzinātāji. Tie gādājuši par visiem vilkatām, noteikdami arī darbus: kur laupījums dabūjams ēdienam, kā un kur tie noliktā laikā atkal par cilvēkiem lai paliek, kad vilkatas laiks beidzies. Vilkačiem ir arī sanāksmes. Braslas upē saliņā liels akmens, zem kura vilkaču saejas vieta. Vilkaču sanāksmes parasti esot Ziemassvētkos un Jāņos, ko nepārprotami var saistīt ar pagānu auglības un kara ritiem.”
Vilks kā skolotājs
D. Kalniņš, jautāts par vilkača tēlu folklorā, norāda, ka, visticamāk, tas esot iztēles auglis, lai gan jebkurā mistikā un maģijā ir daļa patiesības.
“Zinām taču stāstu par Maugli, ko audzināja vilkumāte. Lai arī literārs darbs, tam pamatā ir patiesi stāsti, un pat Latvijā zināmi nostāsti par bērniem, kas pie vilkiem auguši. Tas gan nenozīmē, ka šie ir vilkači, jo tajā parādās iedaba, nevis dzīvesveids. Vilks ir tautas dziesmās, arī budēļos ejot, tiek vilkta vilka maska. Ar to senči centās atbaidīt vilkus no savām sētām, lai tie nenestu prom jērus,” saka D. Kalniņš un smaidot piebilst: “Runājot par vilkačiem, tur katram praktiski jāpamēģina caur to sakni izlīst, tad redz, vai pārvērtības notiek!”
Folkloras un seno cīņu kopas “Vilkači” līderis Dāvis Stalts kādā intervijā stāsta, ka viņa uztverē vārds – vilkatis – asociējas ar garīgi spēcīgu cilvēku, kurš spēj novērtēt to, ko viņam dod šamaniskās tradīcijas. Senču ticība cieši savijoties ar maģiskajām tradīcijām, kurās ietilpst arī pārtapšana par vilkati. Sava garīgā ceļojuma laikā cilvēks pārtop par vilku, saplūst ar to, jo tas ir viņa totēmdzīvnieks.
Savukārt atvaļinātais virsnieks Jānis Kušķis kādā intervijā uzsver, ka senie karavīri savus paraugus meklēja dzīvnieku pasaulē un viņiem vilks bija kā skolotājs, jo ir gudrs, labi organizēts grupā, apveltīts ar augstu intelektu, no kura senās pasaules cilvēki varēja mācīties.
To, ka kaut kāds patiesības grauds tajā visā, iespējams, ir, apliecina daudzās norādes folklorā, literatūrā. Un vēl, Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas esot it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta.
Komentāri