Mēs runājam, kas tad ir labs ainavu arhitekts, un Straupes tirdziņa dvēsele Astrīde Rozīte izsaka domu, kas arī man vienmēr ir bijusi uz mēles: “Cilvēks var pabeigt arhitektus, apgūt papildu zināšanas par augiem Bulduros, bet, ja nebūs savas radošas domas, tad nekāds izcilais ainavists nesanāks.
Jā, viņš plānos pēc iemācītiem kanoniem, ieteiks augus, kas der vienā vai otrā pozīcijā, bet tur trūks galvenā – sava skatījuma, savas odziņas.” Tā nu ir, katram dārzam tā var būt sava – kāds neparasts koks, krūms vai puķe, tā var būt kolekcija, bet nu jau vairākus gadus es sapņoju par lapenīti.
* IEDERAS. Štābiņš kokā ir laba rotaļu vieta bērniem, kā arī rotā pagalmu. Foto: NO ALBUMA
Savulaik ikviena sevi cienoša lauku māja tika būvēta ar verandu. Arī mūsu mazajai mājai tā ir bijusi, bet… aizmūrēta. Acīmredzot kaut kad, iespējams, padomju gados, veranda bija jāremontē, bet tas, protams, bija sarežģīti, vieglāk bija nojaukt un aizmūrēt durvis, kas veda no telpām. Parasti veranda bija greznākā mājas daļa, jo tai bija atpūtas vietas funkcija. Te pavērās dzīves paradīzes puse. Verandā saimniece uzņēma viesus un cienāja tos ar tēju vai kafiju, tajā varēja nosnaust pusdienlaiku, jo tur bez galda un krēsliem parasti bija arī kāda, kā teica Ulmaņlaikos, sofa. Kā jau atpūtas vietai, verandai bija vairāki dekoratīvi elementi – sīkrūšu logi, reizēm tie bija krāsaini vai pat ar mākslinieka veidotām vitrāžām, skaistas durvis, kas veda uz puķu dārzu, jo veranda parasti atradās pretējā pusē mājas pagalmam, kur noritēja saimnieciskā dzīve. Manai mājai tā bija vērsta uz dienvidu pusi, un priekšā ābeļu rindām greznojās puķu dobe, kurā vēl joprojām ik pavasari uzzied arī pa sendienās stādītam tulpju sīpolam. Tajā aug arī dzejnieku narcises un kāda visai vēsturiska šķirne, kura, kā minēja Jānis Rukšāns, iespējams, esot tautā tā sauktās ‘Līgatnes Briesmas’ – liela auguma dzeltena trompetnarcise. Man, ienākot mājā, dobes dominante – rožu krūms – jau bija aizgājis atpakaļ pie sākotnējā mežeņu potcelma, un nācās visai krietni pastrādāt, lai izraktu gan lielo sakneni, gan atvases, kuras nāca augšā no saknēm vēl daudzus pavasarus.
Nu labi, verandu atjaunot mūsmājās būtu sarežģīti, un ir jau pierasts bez tās, bet uzcelt lapenīti būtu vienkāršāk. Muižu parkos tādas, austrumnieciska stilā būvētas, slēgta vai pusatvērta tipa celtnes ir visai iespaidīgs akcents, ja atceramies kaut vai Ungurmuižas tējas namiņu. Tās bija pergolas vai atpūtas soliņi romantizētās (t.i., no jauna veidotās) drupās vai grotās, kā tas bija Veselavas muižā. Lauku mājā tas likumsakarīgi atkrīt nesaderības pēc, kā saka brīnišķā ainavu arhitekte un dendroloģe Aija Kaškure: “Visam jābūt rakstā…Arī nelielā pilsētas dārzā labāk iederēsies nojume, kura dos ēnu sutīgās vasaras dienās, bet lietainās pasargās no slapjuma. Paraugu te ir vesela jūra – var gan piebūvēt pie mājas, gan veidot atsevišķi. Ja mājās nav neviena celtniecības darbus pieprotoša vīrieša, tad nopirkt tagad var bezgala daudz un dažādas nojumes. Taču pirktai lietai ir viens trūkums – tās ir tipveida. Kurš gan grib tādu pat lapeni kā kaimiņam? Es noteikti ne. Tāpēc jāprojektē pašiem un jāmeklē celtnieks, kurš to paveiks.”
Tieši pavasara pirmais mēnesis ir tas, kurā vēl var izplānot savu sapņu namiņu. Latvijas īsajai vasarai un mainīgajiem laika apstākļiem vislabāk piederēsies no trim pusēm slēgta celtne ar skatu uz … jā, ainava. Ko tad mēs vērosim, kas visu laiku būs acu priekšā ? Skaists skats jau var būt, bet to var arī veidot, un te nu atkal ir jāņem talkā iztēle. Mūsu neordinārajai dārza daļai ar veciem kokiem un neregulārām puķu dobēm iederētos viegli japāniska lapenīte. Uz to vestu celiņš, izlikts ar lielām akmens plātnēm, un gājējs slapjā laikā pārvietotos uz lapenīti tādā kā zosu gājienā, no akmens uz akmeni, nesaslapinot kājas. Laukos jau akmeņus var dabūt, un iedziļināt tos zālājā nudien nav grūta lieta, piedevām akmeņi vienmēr piedos dekoratīvu izskatu jebkuram dārzam.
Taču nebūsim egoisti – arī mūsu atvases vēlas savu paslēptuvi. Var pašpikot no labiem paraugiem – štābiņš kokā un spēļu laukums ap to, un kur tad vēl pārvietošanās pa dažādām virvēm! Cēsīs, Maija parkā, lielā kokā arī ir uzbūvēts štābiņš – bērns uzkāpj pa kāpnēm, bet mamma tikmēr lejā var lasīt grāmatu. Tomēr katrs bērns kaut ko tādu vēlas savās mājās, ja vien viņš dzīvo laukos vai arī pilsētas privātmājā. Vislabāk kokā, jo tad tu jūties nepieejams. Bet ja nu nav piemērota koka? Var atrast arī kādu vieglāku risinājumu.
Kādā krievu dārza dizaina žurnālā ieraudzīju Čelsijā apbalvotu darbu „Boreal forest garden” – tulkojumā varētu būt taiga, kāda tā ir saglabājusies Sibīrijā un Kanādas ziemeļos jeb “Ziemeļu mežs”. Šajā piedāvājumā akcents bija pīts it kā milzu grozs jeb tūte, kur ielīst, kas, izklājot ādas, pārvērtās par alu. Nu skaidrs, ka ala ziemeļos piederēja lācim. Arī tas ir risinājums bērna vēlmei pēc savas paslēptuves. Mani šis grozs tā ieintriģēja, ka centīšos to uzpīt kopā ar mazmeitām. Kārklu ceļmalās mums Latvijā netrūkst, tikai pamatribām būs jāpameklē kas lielāks. Šeit nāk klāt tāds pluss kā darbošanās kopā ar bērniem – tad nebūs jāsūdzas par urbšanos tālrunī.
Komentāri