Inese Suija – Markova kopā ar vīru šajā pavasari devās ceļojumā uz Belizu. Pieļauju, ka, izlasot šīs valsts nosaukumu, daudzi aizdomājās, kur tā atrodas. Beliza ir neliela valsts Centrālamerikas austrumu krastā pie Karību jūras. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Meksiku, bet rietumos un dienvidos – ar Gvatemalu.
Pilnīgi visas ādas krāsas
Inese skaidro, ka šāda izvēle notikusi pragmatisku iemeslu dēļ: “Gribējām braukt uz kādu jaunu vietu Āzijā, bet nevarējām atrast pievilcīgas cenas aviobiļetēm. Nolēmām, ja Āzija tik dārga, meklēsim uz otru pusi. Pirmā izvēle bija Hondurasa, bet vīrs internetā izlasīja informāciju par drošības situāciju šajā valstī, ka tur ir viena no bīstamākajām lidostām pasaulē. Arī kāds kolēģis, kurš daudz ceļojis pa Centrālameriku un Dienvidameriku, neieteica turp doties, bet rosināja apciemot Belizu. Tā kā Centrālameriku vēl nebijām apmeklējuši, nolēmām doties turp. Kā vienmēr paši izplānojām maršrutu, rezervējām naktsmītnes un divatā devāmies ceļā.”
Ceļotāja stāsta, ka šī valsts ir atklājums pozitīvā nozīmē. Viegli aptverama, jo tikai 180 kilometrus gara un 110 kilometrus plata. Ik pa trim dienām mainījuši uzturēšanās vietu, tā paspējuši iepazīt lielāko daļu valsts. Pabijuši gan pie Gvatemalas robežas, gan ziemeļdaļā pie Meksikas, kā arī vairākas dienas baudījuši Karību jūras burvību.
Inese atzīst, ka šī ir draudzīga, mierīga, toleranta valsts, un būtiski, ka pamatvaloda ir angļu. Ērta ir darbošanās ar valūtu. Naudas vienība ir Belizas dolārs, kam fiksētais kurss – divi Belizas dolāri pret vienu ASV dolāru. Norēķināties var abās valūtās, kas ļoti izdevīgi ceļotājiem. Lai arī valsts nav bagāta un vidējā alga ir 250 – 350 ASV dolāri, tūristiem tomēr jārēķinās ar augstām cenām naktsmītnēs, ēdināšanā, arī ekskursijas dārgas. Piemēram, četru stundu ekskursija maksā 70 eiro vienam cilvēkam, visu dienu – 120 eiro.
“Tas bija vēl viens pārsteigums, un šis ir krietni dārgāks ceļa mērķis nekā Āzijas valstis,” piebilst Inese.
Maiju vēstures liecības
Belizā ir liels tautību mikslis, ieskaitot maiju pēctečus, ir pārstāvētas pilnīgi visas ādas krāsas. Interesanti bijis uzzināt, ka lauksaimniecību Belizā kontrolējot ķīnieši, kuri turp pārcēlušies dzīvot, un menonīti. Tā ir kopiena, līdzīga amišiem, kuras saknes meklējamas Vācijā, Holandē. 19.gadsimtā devušies no Eiropas uz ASV, pēc tam pārcēlušies uz citām valstīm, arī Belizu.
“Valsts viņiem uz 99 gadiem iedeva zemi, par kuru nav jāmaksā nodokļi. Tā kā viņiem ļoti augsta darba ētika, zemi viņi pārvērtuši ienesīgā lauksaimniecības biznesā, audzējot dārzeņus, augļus.
Menonītu ciemati ļoti atšķirīgi, jo viņi ir pedanti. Mauriņi pie mājas perfekti nopļauti, zied puķes. Menonītus var pazīt pēc izskata, jo visi vīrieši nēsā džinsu kombinezonus, rūtainus kreklus un salmu cepures,” stāsta I. Suija – Markova.
Tā kā šīs valsts senatne saistīta ar maiju kultūru, tajā joprojām sastopami daudzi tās pieminekļi. Tas ceļotājiem bijis vēl viens jaunatklājums.
“Vēsture sniedzas vismaz tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Ir daudz ļoti labi saglabājušos maiju celtņu – tempļi, tempļu kompleksi mežos, pie upēm. Ja izdodas tur paspēt rīta agrumā, kad daba mostas, bet tūristi vēl nav pamodušies un ieradušies, ir sajūta kā “Džungļu grāmatā”. Ar liānām aizauguši meži, burvīgs klimats, apkārt dzied neskaitāmi putni, bagātīga dzīvnieku valsts. Ej pa neskartu mežu un pēkšņi iznāc pie milzīgas, senas būves, kas tapusi bez jebkādu jaudīgu tehnoloģiju izmantošanas. Tas ir neaizmirstami,” atzīst Inese.
Stāstot par dabu, viņa norāda, ka tā ļoti bagātīga, redzēti pat krokodili, bet mežā pārsteidzošākie bijuši kliedzējmērka- ķi. Šie dzīvnieki citam baram par savu teritoriju ziņo ar ska-ļiem, neaprakstāmiem gārdzieniem.
Inese neslēpj, ka dzirdot šo skaņu pirmo reizi, nevarējuši iedomāties, ka to rada neliels dzīvnieks: “Sajūta kā “Juras laikmeta” filmā pie dinozauriem, kaut kas sireāls. Pirmo reizi, kad nezinājām, kas ir šīs skaņas avots, sajūta nebija pārāk patīkama.”
Niršana un makšķerēšana
Belizu apceļot un iepazīt var dažādos veidos. Var pārvietoties ar autobusu, kuriem it kā esot grafiks, bet tie kursējot pēc pašiem vien zināma grafika. Ir iespēja pievienoties kādai tūristu grupai, bet trešais variants – nolīgt uz visu dienu privātu šoferi, kurš izvadā, kur vajag.
“Mēs pārsvarā izmantojām šo iespēju,” stāsta Inese. “Pirmkārt, tas dod absolūtu neatkarību no grupas, otrkārt, komunicējot ar šo cilvēku, varam uzzināt daudz vairāk par vietējām paražām, dzīvesveidu, varam nokļūt vietās, kas nav iekļautas lielajos tūrisma maršrutos.”
Jo tālāk no lielajām pilsētām, piekrastes, jo mazāk jūtams tūrisma iespaids, cilvēki atvērtāki, laipnāki, draudzīgāki. Tuvāk lielajiem tūrisma mērķiem mazāk vietējā šarma, tur biežāk mēģina ko vairāk un dārgāk pārdot.
Īpašas bijušas pie siltās, dzidrās, zili zaļās Karību jūras pavadītās dienas. Beliza slavena ar jūnijā notiekošo omāru festivālu, ko rīko par godu omāru zvejas sezonas sākumam. Tas gan ceļotājiem gājis secen.
Inese stāsta, ka Belizā ļoti nopietni izturoties pret dabas resursu saglabāšanu: “Piemēram, omārus var dabūt tikai sezonas laikā, ārpus tās – nevienu. Viņi ļoti strikti ievēro ierobežojumus, jo saprot, ka tieši dabas bagātība piesaista ceļotājus. Pirms daudziem gadiem jūrā aizliegta garneļu zveja, jo tā ir nesaudzīga pret pārējām sugām. Viņi tiešām domā par saviem dabas resursiem, arī mežus neizcērt, ir daudz aizsargājamo teritoriju.
Belizā ir otrs lielākais barjerrifs pēc Austrālijas lielā rifa, šī ir ļoti populāra vieta niršanai. Mēs neesam nirēji, toties izmantojām iespēju braukt makšķerēt, un šoreiz tā rezultējās lielā lomā. Noķērām četras lielas barakudas, un šāds loms atsver niršanas priekus.”
Jautāta, kas bijis pārsteidzošākais ceļojuma laikā, Inese saka, ka, dodoties uz jaunattīstības valstīm, nekad nevar zināt, kas tevi gaida: “Gribu teikt, ka šī ir draudzīga valsts, kura gaida, un tas patiesībā bija lielākais pārsteigums. Ļoti daudzveidīga, ar bagātīgu kultūrvēsturisko mantojumu, brīnišķīgu dabu, draudzīgiem cilvēkiem. Nevar nodalīt kādu vienu notikumu, vietu, tas bija brīnišķīgs kopums. Varu ieteikt braukt uz šo valsti.”
Komentāri