Katrā pilsētā ir vietas, kur pulcējas zināma sabiedrības daļa, kurai viens no dienas galvenajiem uzdevumiem ir iztukšot dienišķo divlitrīgo. Ja paveicas, pamatu var ielikt ar kādu kreptīgāku šļuku un tad kopīgi lamāt valdību, kas nenodrošina cilvēcīgus dzīves un darba apstākļus.
“Druva” centās apzināt pulcēšanās vietas Cēsīs. Izrādās, to netrūkst. Acīmredzot arī šo vietu apmeklētāju netrūkst, jo maz ticams, ka vieni un tie paši dodas no vienas vietas uz otru. Līdz ar videonovērošanas ieviešanu tusētāji pametuši Vienības laukuma pieminekļa pakāji, arī Maija parkā manāmi reti, toties centrā viņu iecienīta vieta ir bijušais kinoteātris “Vidzemnieks”, kur tā aizmugurē neviens netraucē baudīt spēcinošās dziras malku.
Var teikt, ka daudzviet viņiem nācies nedaudz mainīt dislokācijas vietu, lai pamuktu no visu redzošās novērošanas kameras acs, pretējā gadījumā var nākties skaidroties ar pašvaldības policiju, kuras argumenti parasti izrādās pārliecinošāki. Arī pie dzelzceļa stacijas viņi vairs neuzturas, bet pārcēlušies uz lielveikala “Globuss” pusi, tā teikt, apvienojot patīkamo ar lietderīgo. Prom no acīm un tuvāk veikalam.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 171.panta pirmā daļa skaidri nosaka, ka par alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošo vielu lietošanu sabiedriskās vietās, izņemot vietas, kur alkoholisko dzērienu lietošanu atļāvusi pašvaldība, izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz simt četrdesmit eiro.
Pilnīgi droši, ka pašvaldība nav noteikusi vietas, kur pilsētā ļauts lietot alkoholiskos dzērienus, izņemot atsevišķus gadījumus, kā Vienības laukumā gadu mijā un, šķiet, noteiktās vietās Pilsētas svētku laikā.
Likums pieņemts, bet vai reāli tas strādā pret šādiem tusētājiem, jo no brīdinājuma viņiem ne silts ne auksts, bet naudas, lai maksātu sodu, nav? Patiesībā daudz pareizāk būtu, pieķerot šādā vietā alkoholisko dzērienu lietotājus, likt viņiem sakopt tuvāko apkaimi. Varbūt pēc piektās talkas viņi sāktu domāt.
Protams, var diskutēt, vai tukšās kinoteātra ēkas aizmugure, taciņa uz Dukuriem, piesaulīte pie Lejas kapiem un citas tusēšanas vietas ir sabiedriska vieta. Īsti neatradu konkrētu definīciju, kas ir sabiedriska vieta, bet no daudzajiem internetā atrodamajiem skaidrojumiem tapa skaidrs vienkāršs formulējums, proti, ka sabiedriska vieta ir viss, kas nav privātīpašums. Tātad lietot alkoholu var tikai savā īpašumā vai arī drauga, radinieka vai paziņas īpašumā, protams, ar viņa atļauju, bet ne pašvaldībai piederošās teritorijās. Taču tas neattur vīrus un arī sievas sanākt ar divlitrīgo, lai priecātos par dzīvi arī ļoti sabiedriskās vietās. “Druva” piefiksēja iedzeršanu Pils parkā, Minadoras kalna lapenītē, kas tomēr ir videokameru aprūpē. Laikam vīriem nepietika pacietības aiziet kaut kur tālāk, jo slāpes bija pārāk lielas. Pirms dažiem gadiem ļoti iecienītas pasēdēšanas vietas bija Ruckas muižā, kur tā tagadējie apsaimniekotāji centušies ar labu pierunāt atbrīvot šo teritoriju, līdz ar to situācija nedaudz uzlabojusies.
Bet kopumā tusētāju daudzums jau nesarūk, vismaz jūtami, un viņiem vajag vietu, kur pulcēties. Tādas ir gandrīz katra lielveikala tuvumā, piemēram, no “Solo” veikala viņi dodas uz Lauciņu kapiem, no “top!” veikala Valmieras ielā – uz Dukuru taciņu, no “Supernetto” – turpat aiz veikala vai uz poliklīnikas apkaimi.
Saprotams, arī pašvaldības policija saulesbrāļus nespēj visu laiku tramdīt, tāpēc laikam šobrīd ar šādiem svinētājiem jāsamierinās un jācer, ka dabas likumi visu sakārtos.
Komentāri