Dodoties uz ārzemēm, vairumā gadījumu ceļotāji nonāk tūrisma galamērķos, kas ne vienmēr atklāj valsts kolorītu. Nomaļākas vietas sniedz citu ainu, sagādā pārsteigumus. Tādu izbaudīja arī cēsniece Ance Saulīte, sadarbības projekta laikā nedēļu pavadot Spānijā, nekurienes vidū.
Desmit cēsnieku kopā ar desmit spāņiem devās uz Oresu – mazu ciematiņu Spānijā, lai iesaistītos foto terapijā. Proti, paustu dažādas sajūtas caur fotogrāfiju. Pie reizes mācījušies strādāt ar analogajām fotokamerām, attīstīt filmiņas, kopēt bildes.
“Atklāju aizraujošu un potenciālu nodarbošanos, tagad tik jāatrod atbilstoša fotokamera. Ar filmu fotoaparātu strādāt ir interesantāk nekā ar digitālo. Izmantojot filmu kameru, objektam jāpieiet nopietnāk, jāatrod pareizais kadrs, gaismas,” stāsta A. Saulīte.
Par galamērķi Ance ierakstīja feisbukā: “Dažkārt Oresa pat nelikās īsta, gandrīz izdomāta.”
Šāda nomaļa vieta izvēlēta, lai būtu prom no tūristu pūļiem un varētu pievērsties fotografēšanai. Ceļš no Aragonas reģiona galvaspilsētas Saragosas prasījis aptuveni trīs stundas. Interesanti, lai ciematā drīkstētu iebraukt autobuss, tas bijis īpaši jāpiesaka.
“”Vikipēdijā” rakstīts, ka Oresā dzīvo 110 cilvēku, bet, kā viņi paši teica, uz pusi mazāk. Māju vairāk nekā cilvēku, apmēram puse ir tukšas. Daļa jau pārvērtusies drupās, citas izliktas pārdošanai. Maza cerība, ka pircēji atradīsies, lai gan hosteli, kurā dzīvojām, nopirkusi jauna ģimene ar bērniem,” stāsta A. Saulīte.
Kad projekta dalībnieki ieradušies Oresā, tā šķitusi gleznains ciematiņš ar mazām mājiņām kā pastkartē, bet ar katru dienu vairāk atklājuši šīs vietas būtību.
“Ciematā dzīvo tikai gados veci cilvēki. Tas lika aizdomāties par ciemata bēdīgo nākotni, sajūtas kļuva citādas, skaudrākas.”
Ciematā ir hostelis, krogs, baznīca. Veikala nav, ik pa laikam iegriežas autoveikals. Krogā var nopirkt ūdeni, saldējumu, kafiju. Uzņēmēji aizdomāsies, kā var izdzīvot krogs šādā ciemā, bet Ance stāsta, ka vietējie turp iet labprāt, gandrīz vienmēr tajā kāds sēžot. Gluži spānisks bijis kroga saimnieces vārds – Karmena.
“Oresā dzīvo kā viena ģimene. Viens otru pazīst, sveicinās, visi ar mums gribēja runāties, taču mēs spāniski neko, bet viņi citu valodu nesaprot. Viņiem tas bija liels notikums, ka ierodas grupa jaunu cilvēku un nedēļu dzīvo ciematā. Kā smējāmies, uz šo laiku iedzīvotāju skaits Oresā jūtami palielinājās,” saka A. Saulīte.
Nedaudz pārsteidzoši bijis atklāt, ka ciematā ir ne pārāk sen uzbūvēts āra baseins un bērnu sporta laukums zem jumta. Būves stāv aizslēgtas, un tā arī neesot saprasts, kāpēc tās tapušas.
A. Saulīte norāda, ka ciemats bijis ļoti piemērots fotogrāfiju tēmām – vientulība, destrukcija, brīvība – un citām. Varējuši klejot pa tukšo ciematu un domāt. Pārdomas raisījis mānīgais priekšstats, jo daudzas mājas no ārpuses izskatījušās tīri labas, bet, paverot durvis, iekšā redzama zāle, koki.
Nelielajā bibliotēkā virs kroga projekta dalībnieki ierīkojuši improvizētu fotolaboratoriju, no uzņemtajām fotogrāfijām krogā izveidota izstāde, kas atstāta vietējiem par piemiņu.
“Uz izstādes atklāšanu sanāca lielākā daļa ciemata iedzīvotāju, ar interesi pētīja, centās atpazīt, kur kas uzņemts, dalījās iespaidos. Biju nofotografējusi pamestu māju, kur iekšpusē viss iekapsulējies no 80.gadiem. Skapis ar drēbēm, virtuves iekārta ar traukiem, uz grīdas mētājas vēstules. Guļamistabā iebrucis jumts, bet pārējais stāvēja neskarts. Kāds onkulis pazina šo vietu, ļoti priecājās par bildi, pat izmaksāja man kapučīno. Cilvēki bija aizkustināti par fotogrāfijām,” stāsta A. Saulīte, piebilstot, ka šī bijusi pavisam citāda Spānija, atšķirīga no lielajiem tūrisma galamērķiem.
Nedēļas laikā diezgan pamatīgi iepazinuši ciematu, bet vēl būtu, ko skatīt, jo katra diena atnesusi ko jaunu – mazas, šauras ieliņas, nostūrīši, pamestas mājas, kurās apstājies laiks.
“Žēl, ka nesapratām spāņu valodu, no vietējiem varētu uzzināt daudz interesanta, labāk izprastu ciemata likteni. Nedaudz ar spāņu partneru palīdzību parunājām, bet gribējās vairāk. Sapratām, ka viņu dzīves plūdums ļoti mierīgs, diena dienai līdzīgas. Notikumi ir braukšana uz veikalu 30 kilometru attālumā, sestdienas, kad atbrauc mācītājs, lai noturētu misi,” stāsta Ance un piebilst, ka ciematiņā, gluži kā tas redzams filmās, vīri gados sēž pie savām mājām un skatās, kas notiek apkārt. Tur gan nekas nenotiek, bet viņi sēž un skatās.
Ceļojums palikšot atmiņā ne tik daudz ar skaistiem skatiem, kā ar to, ka licis aizdomāties par migrāciju, par vecajiem cilvēkiem, kuri paliek dzimtajā ciematā ar atmiņām un brūkošām mājām. Pie tam šis neesot bezcerīgākais gadījums, jo bijis piedāvājums braukt uz ciematu, kur vairs neviens nedzīvo, kur gandrīz tikai drupas, beigās tomēr nolēmuši par labu zināmai civilizācijas devai.
“Mēs satraucamies, ka Latvijā lauki kļūst tukši, bet citviet Eiropā notiek tas pats. Nevaru iedomāties, ko šādā ciematā jaunieši varētu darīt, jo darba tur nav. Skarbi, bet tāda ir realitāte,” atzīst A. Saulīte.
Komentāri