Snovborda instruktors Aivars Būris uz kalna strādā jau piekto gadu, kā pats atzīst, ar dēli iemācījies braukt stundas laikā. Vēlāk pats mācījies izpildīt dažādus trikus un paralēli sācis mācīt arī citiem snovošanas priekus. Aivars atzīst, ka lielais snovborda kults nedaudz pierimis. Tagad tas ir tikai normāli, ja pie sāna ir dēlis un cilvēks prot snovot.
“Instruktora darbs ir interesants, bet noteikti arī ļoti atbildīgs. Ņemot palīgos instruktoru, cilvēks noteikti vēlas, lai viņam iemācītu braukt. Gaida, lai esmu pozitīvs tēls, uz mani skatās kā uz cilvēku, kurš patiešām kaut ko māk. Instruktoram noteikti jābūt labam pedagogam, labam cilvēkam un labam braucējam ar savu tehniku, meistarību un attieksmi pret šo lietu. Katru cilvēku novērtēju, pieeju individuāli. Galvenais – atstāt labu iespaidu, ja cilvēks vēlēsies, atnāks vēlreiz,” domās dalās puisis.
Jautāts, vai pats jūtas kā labs pedagogs, Aivars atbild: “Man pedagogi ir visapkārt – mamma, tētis, māsa un pat mana draudzene. Esmu tajā vidē audzis. Un, protams, pats arī zināmā mērā jūtos kā pedagogs,” stāsta puisis un turpina: “Instruktoram noteikti jābūt pacietīgam, un tā man ir uztrenēta. Šogad sezona būs īsāka nekā citus gadus, tā ka pacietības man noteikti pietiks visiem(smejas). Protams, gadās, ka dienas beigās esmu tā noguris un iztukšots, ka nekā darīt. Sevišķi mazie bērni neklausās, ko saku, darot visu pa savam, paņem ļoti daudz manas enerģijas. Mazajiem tik stāsti, viņi māj ar galvu un dara tik un dara tā, kā paši grib,” saka Aivars un piebilst, ka instruktori uz kalna atbild par mikroklimatu. Palīdz, paskaidro un vienmēr ir atsaucīgi.
“Protams, ne visi var atļauties vai vēlas izmantot instruktora pakalpojumus. Tad viņi paši mēģina, brauc un citiem nedaudz maisa. Mēs, protams, pieskatām, bet necenšamies nevienu rāt. Patiesībā dzīve uz kalna ir interesanta. Ikdienā redzu daudz saules, ideālu segumu, dažus kolēģus un patīkamus cilvēkus. Pat, ja kādreiz kāds skolēns aiz bēdzis no stundām, labāk, ka viņš atbēg uz šejieni, nevis uz datorsalonu. Te apkārtējie apstākļi nav tik nedraudzīgi vai negatīvi ietekmējoši,” stāsta puisis un turpina: “Jā, esmu uz kalna iepazinies ar daudziem cilvēkiem. Viņi atveras un stāsta par sevi. Ir uzklausīti daudzi interesanti stāsti. Ir meitenes, kuras sev izvēlas tieši puišus instruktorus. Pagājušajā gadā bija trīs gadījumi, kad četras neatkarīgas meitenes pateica: “Esmu blondīne! Vai varēsi man iemācīt braukt ar dēli?” Ir daudz blondīņu, kurām draugi grib, lai viņas snovotu. Draugi brauc uz kalniem atpūsties un vēlas, lai viņu meitenes brauc līdzi, bet viņas pat lāgā varbūt negrib braukt. Viņai, piemēram, patīk tautiskās dejas,” joko snovborda instruktors Aivars un atklāj, ka darbā dažkārt grūtības sagādā tas, ka daudzi nezina kalna noteikumus, piebilstot, ka tas, kurš brauc no aizmugures, vienmēr ir atbildīgs par priekšā braucošo.
Jautāts, ko vasarā dara snovborda instruktori, Aivars atbild, ka interešu viņam ir gana daudz, kas arī vasarā neliek garlaikoties.
“Nodarbojos ar velosportu. Jau piecpadsmit gadi ir aizvadīti BMX riteņbraukšanā. Desmit gadus biju kā profesionālis, bet, sasniedzot 25 gadu vecumu, esmu sapratis, ka jaunie ir izauguši un sākuši man braukt pa priekšu. Man nekas neatliek, kā skatīties uz viņiem, priecāties un kļūt par amatieri. To es daru ar prieku. Vēl esmu aizsācis nodarboties ar fotografēšanu. Eju foto akadēmijā pie Māra Kundziņa. Šo prasmi tuvākajos gados gribētu attīstīt. Pēc izglītības mana pamat-nodarbe ir projektēšana, ar ko arī nodarbojos. Tā kā interešu, ko piepildīt vasarā, man netrūkst,” stāsta Aivars un atklāj, ka ziemā gan vienreiz gribētu aizbraukt uz lielajiem kalniem.
“Katru gadu nospriežam, ka no-teikti aizbrauksim uz kalniem, bet tā vēl nav sanācis. Varbūt šogad šī ideja piepildīsies, varbūt nākamgad,” saka Aivars.
Komentāri