Dabu, apkārtni vislabāk iepazīt, ejot kājām, tāpēc pasaulē arvien populārāki kļūst pārgājienu maršruti. Ejot jebkurā brīdī var piestāt, ejot var mierīgi raudzīties apkārt, ko grūtāk izdarīt, braucot ar velosipēdu, nemaz nerunājot par ceļošanu automašīnā.
Kājāmgājējs var iet pa iezīmētiem maršrutiem, bet var kļūt arī par jaunu ceļu ieminēju, nogriežoties pa mazām taciņām vai pat vispār dodoties tur, kur cilvēks vēl kāju nav spēris.
Būtu interesanti noiet gar visu Latvijas jūrmalu no Igaunijas līdz Lietuvai vai otrādi. Vai veltīt atvaļinājumu, lai šķērsotu Igauniju pa 2012. gadā speciāli izveidotu pārgājiena maršrutu 370 km garumā. Piedāvājumu daudz, bet vislabāk sākt ar tuvākās vietas apskati. Piedāvāju tuvāku maršrutu, ko cēsnieki var iziet, pat iztiekot bez auto, lai nokļūtu pārgājiena sākumpunktā. Tas katram var būt viņa dzīvesvietā, jo stāsts būs par gājienu gar Gauju no Žagarkalna pludmales līdz Rakšiem un atpakaļ. Atkarībā no paša izvēlētājiem ceļiem un celiņiem, jārēķinās ar kilometriem 12.
Protams, var aizbraukt līdz minētajai pludmalei, tur atstāt auto un doties ceļā. Kempingā var paņemt bukletu par šo maršrutu, kas var noderēt. Līdz Ozolkalnam infrastruktūra labi sakārtota, laipiņas, takas, norādes, viss, kā nākas.
Cīrulīšu dabas takas gar Gauju saista ar interesanto reljefu un dabas daudzveidību.
Pirmais interesantais dabas objekts ir tā sauktā Gaujas vecupe, kas tagad ir kā neliels ezeriņš, kurā atspīd Spoguļu klintis. Diemžēl šis ezeriņš jeb vecupe arvien vairāk aizaug, ir aizkritis ar kokiem, kas nogāzušies no klints, bet savulaik tas tiešām bija kā milzīgs spogulis, kurā spoguļojās klintis, koki un debesis. Taču vēl jau kāda spoguļa lauska ir pamanāma.
Spoguļu klintis – 140 m garas, līdz 10 m augstas smilšakmens klintis – ir Devona laikmeta iezis, kas radies pirms daudziem miljoniem gadu, kad visu Latvijas teritoriju pārklāja Devona jūra. Tāpēc arī šī taka, kas pazīstama kā Cīrulīšu dabas taka, dēvēta arī par Ledus laikmeta taku. Aizaugušie meži, neskartie brikšņi un Gaujas vecupe tiešām liek kaut uz brīdi sajust Ledus laikmeta dvesmu.
Ejot uz priekšu, nonākam līdz Dzidravotam, kur var nobaudīt tīro un garšīgo avota ūdeni vai pat iepildīt to pudelē tālākajam gājumam. Kā zināms, ūdens pārgājienā ir ļoti svarīgs.
Tālāk itin plats ceļš gar Gauju ved līdz Ozolkalnam, kas pazīstams kā kalnu slēpošanas komplekss, bet savulaik tur atradās pirmā kamaniņu trase toreizējās PSRS teritorijā. Vēl viena vēsturiska vieta, jo savulaik vai ikviens cēsnieks, kuram nu jau vismaz pusgadsimts plecos, tur bijis, lai vērotu sacensības. Tieši te ceļu uz olimpiskajām godalgām sāka Ingrīda Amantova, Vera Zozuļa, Iluta Gaile, arī bobslejists Zintis Ekmanis. Trase celta 60.gadu sākumā, sākotnēji no koka, vēlāk izveidoti arī betona elementi. Ledus tolaik tika saldēts dabiski, sezonas ilgums bija atkarīgs no dabas untumiem. Šajā trasē tika ielikti pamati ne tikai Latvijas kamaniņu sporta zelta vēsturei, bet arī pirmos soļus tur spēra bobslejisti. Pēc Siguldas mākslīgās kamaniņu trases uzcelšanas Cīrulīšu trase nogrima aizmirstībā, un šobrīd par to vēsta vairs daži betona fragmenti no senās trases.
Pie Ozolkalna gājēji var izdarīt izvēli, kurp doties. (Šis pārgājiens labs ar to, ka vairākās vietās gājējs var pieņemt lēmumu, kurā virzienā iet, izvēlēties vieglāko vai nedaudz sarežģītāku ceļu). Tātad pie Ozolkalna var kāpt kalnā un caur Cīrulīšiem atgriezties sākuma punktā. Bet var doties tālāk uz Rakšiem, kurp arī ejam. Vispirms ceļš ved pa grantēto ceļu, kas no Rakšu ceļa ļauj nonākt Ozolkalna pakājē. Paejam garām Vāļu kalnam, kas ir pamats visām Cēsu puses kalnu slēpošanas tradīcijām. Tad pa meža ceļu dodamies uz Rakšu pusi, līdz sasniedzam tādas kā krustceles, kur atkal var izdarīt izvēli. Var turpināt iet pa lielo ceļu, bet var griezties uz Gaujas pusi, lai sasniegtu Rakšus pa taciņu gar Gauju. Šis pārgājiens jau nedaudz atgādina mežonīgo tūrismu, jo vismaz laikā, kad pa to gājām, viss bija kā īstā nacionālajā parkā, kur cilvēks neiejaucas dabas norisēs. Aizaugušas taciņas, aizdomīgs tilts ar izlūzušiem dēļiem, pa kuru ieteicams iet pa vienam, jo nav zināms, cik tas izturīgs. Pie vēl kādas upītes no tilta palikušas tikai atmiņas, bet vasarā upīte maziņa, var nokāpt graviņā un viegli tikt tai pāri.
Toties šajā pārgājiena posmā var sajusties pavisam tuvu dabai, ieklausīties putnu dziesmās, iepazīt bagāto augu valsti. Tā ir tā Latvijas burvība, ka, esot ne pārāk tālu no pilsētas, patiesībā esam visdziļākajā mežā.
Pēc gājiena pa meža takām nonākam zināmā civilizācijā, kur ceļš platāks. Tūlīt jau dzirdamas ļaužu sarunas, klāt Rakši ar dzīvniekiem un citu piedāvājumu. Ja nav vēlme satikt cilvēkus, pa mežu var paiet garām šai vietai, nonākot uz ceļa, kas ved uz Cēsīs. Kādu gabaliņu paejot, atkal laiks izvēlei, doties taisni uz pilsētu, kāpjot Vālu kalna nogāzē, vai atgriezties uz Ozolkalnu. Izvēlamies otro variantu, jo plānos ir uzkāpt Ozolkalnā. Tas prasa zināmu spēka patēriņu, tāpēc labi, ka augšā ir vieta, kur apsēsties, iedzert Dzidravota ūdentiņu, apēst kādu līdzpaņemto cienastu. Kad kājas pūtinātas, ceļš sauc tālāk uz nākamo izvēli. Var iet cauri Cīrulīšiem, bet var arī nokāpt pa Žagarkalna nogāzi un uzkāpt Cīruļkalna nogāzē, ja reiz sākts kāpt. Kad šis pārbaudījums veikts, pa liepu aleju, kas sniedz jauku paēnu, var doties atpakaļ uz autostāvvietu. Un te atkal pusceļā var izdarīt izvēli, kāpt pa stāvāko un garāko nogāzi līdz Dzidravotam un atgriezties pa jau ieto taku vai sekot norādei un nogriezties pa labi, sākumpunktā nonākot pa nedaudz taisnāku ceļu.
Kā jau minēju, kopumā jānoiet apmēram 12 kilometru, bet šajā ceļā redzēts un sajusts ļoti daudz. Pabūts tuvu gan dabai, gan vēsturei.
Komentāri