Autoskolas SIA “Janauto” pasniedzējs Laimonis Pāže uzskata, ka visvairāk gājēju un autobraucēju attiecībās trūkst savstarpējas cieņas un kultūras. Bet ikdienas darbā autoskolas pasniedzējam pārdomas par dažādām lietām rodas ik uz soļa.
“Pats autovadītāja tiesības kārtoju 1964. gada beigās, un toreiz viss bija citādāk. Trīs mēnešus mums bija teorija, mācījāmies visu automašīnas uzbūvi kā īsti automehāniķi. Klāt nāca 50 obligātās braukšanas stundas pretstatā mūsdienu 14, ar kurām reti kurš var tikt cauri. Bet jāatzīst, ka audzēkņi dažkārt nesaprot, kāpēc mēs liekam viņiem braukt vairāk par 14 stundām. Viņi domā, ka nobraukuši savas stundas un viss kārtībā,” domās dalās L.Pāže un piebilst, ka ar katru gadu jauniešu zināšanas kopumā ir arvien sliktākas.
“Nezinu, kāpēc tas tā. Uzdodu elementārus jautājumus un šķiet, ka skolā pat dažiem fiziku nemāca. Mācoties autoskolā, katru vakaru būtu jāatrod desmit minūtes, lai atkārtotu klasē stāstīto vielu. Bet viņiem jau nav laika. Ir viens kadrs, kurš jau trešo reizi nāk pie mums uz kursiem, un domāju, ka nāks vēl ceturto. Jā, mēs viņus vērtējam stingri un līdz pat pēdējam mirklim turam audzēkni skolā. Uz eksāmenu Valmierā laižam tikai tad, ja esam teju simtprocentīgi pārliecināti, ka audzēknis spējīgs to nolikt,” stāsta autoskolas pasniedzējs.
Jautāts, kādi tad jaunie autovadītāji ir uz ielas, L.Pāže atzīst, ka sākumā viss ir labi.
“Runājot par avārijām, audzēkņi bieži saka: “Tas jau nemācēja braukt, tāpēc nositās! Es gan māku!” Mums šo attieksmi ir grūti izdzīt. Un divos mēnešos, kas mums doti, nespējam to mainīt. Mēs skolā nemācām, ka jāpārsniedz ātrums un jātaisa uz ielas nepatikšanas. Viņi saņem tiesības un domā, ka ir profesionāļi. Viņi nesaprot, ka profesionalitāte nāks ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Visvairāk avārijas uztaisa tieši tie, kuriem stāžs ir no pieciem līdz desmit gadiem. Pirmos gadus brauc vēl prātīgi un šo to atceras. Vēlāk jau sākas savu prasmju un meistarības pierādīšana,” saka pasniedzējs.
Arī aizskarot autovadītāju kultūras tēmu, autoskolas pasniedzējs atzīst, ka tādas vienkārši nav.
“Dzīvē esmu ļoti daudz nobraucis. Zinu, ka kādreiz cilvēki bija izpalīdzīgāki un līdzcietīgāki. Tagad noliekot stāvēt automašīnu, nezinu, vai, iznākot ārā, spēšu izbraukt. Viens savu automašīnu aizbraucis priekšā, otrs – aizmugurē, un es nevaru izgriezties. Daudzi autovadītāji nedomā par citiem nemaz. Esmu pat kādreiz aizrādījis. Tāda ir mūsu kultūra. Autobraucējs, ieraugot mācību mašīnu, noteikti viņu apdzīs. Jā, te piemēru būtu daudz, arī piemēslotās ceļmalas ir tikai autovadītāju darbs,” saka L.Pāže un stāsta, ka par braukšanas kultūru ar audzēkņiem autoskolā runā pirmās divas nodarbības, taču dažkārt liekas, kā pa durvīm ārā, tā viss no galvas laukā.
“Pilsētā problēmu ir daudz. Nerunājot par aplamajām ceļazīmēm un nepārdomātiem krustojumiem, pietiek arī ar nesakārtotajām gājēju pārejām. Pilsētā to ir krietni par daudz. Vaļņu ielā vien ir trīs. Mēs paši lieki piesārņojam savu pilsētu, jo, uzsākot braukšanu, izplūdes gāzes trīskāršā apjomā izmet kaitīgās vielas. Daudzas no gājēju pārejām ir nepārredzamas. Bez tam gribētu uzsvērt, ka gājējs nedrīkst uziet uz gājēju pārejas, pirms nav pārliecinājies, vai netuvojas automašīna. Bet mums ir citādāk. Pat nepaskatās. Ir gājēju pāreja un jož pāri. Taču es nevainoju gājējus, viņi to nezina. Neviens viņiem to nav skaidrojis. Domāju, par šīm lietām vairāk ir jārunā un jāraksta,” domās dalās Laimonis Pāže.
Komentāri