Sestdiena, 23. novembris
Vārda dienas: Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds

Neapzinātais dabas brīnums

Kitija Ločmele
23:00
19.07.2016
18
Wp 20160716 18 34 44 Pro 1

Jāatzīst, ka neesmu piekritēja garām pastaigām pa meža takām, tomēr dažreiz ir nepieciešams nomainīt ikdienas vidi pret kaut ko jaunu un neierastu. Ideja par kādas vietējās takas izstaigāšanu radās spontāni. Tam gan sekoja nākamā problēma, proti, dabas takas izvēle.

Tā kā Cēsu apkaimē zināju vien dažas dabas takas, kuras esmu izstaigājusi krustu šķērsu, meklēju informāciju sociālo tīklu vietnēs. Facebook.com pamanīju, ka kāda no manām paziņām pabijusi Priekuļu novada Liepas pagastā, kur aplūkojusi Līču – Laņģu klintis. Ne brīdi nedomājot, izlēmu, ka brīvdienās došos uz Liepu, jo tas ir pavisam netālu no Cēsīm, kā arī bija ziņkāre par vietu, kurai tik bieži braukts garām, bet par kuru neko nezinu.

Lai saprastu, kurp doties, paaicināju draudzeni, jo, kā vēstīja internetā ievietotā informācija, Līču – Laņģu dabas takas garums gar klintīm ir apmēram trīspadsmit kilometru. Ejot tādu attālumu vienai, varētu būt diezgan neomulīgi.

Pēc kārtīgi ieturētām vēlajām brokastīm ar automašīnu devos pēc draudzenes. Uz Liepu var doties arī ar autobusu, jo dabas takas sākums atrodas divu minūšu gājienā no pieturvietas, kas, braucot no Cēsu puses, atrodas pāri dzelzceļa sliedēm. Izkāpjot pieturā, jādodas pāri ielai, kur pretējā pusē atrodas pietura ar nojumi. Pagriežoties pa kreisi, jāturpina ceļš taisni. Paejot garām nelielam auto placītim, labajā pusē būs pamanāma norāde, kas vēsta, ka sākas ceļš uz Līču – Laņģu klintīm. Patīkami ir tas, ka takas sākumā ir izveidota neliela auto stāvvieta, kur novietot mašīnu.

Izkāpdamas no mašīnas, izskatījāmies kā īstas sportistes, jo kājās uzauti sporta apavi, kā arī nebija aizmirsts par sportisku un ērtu apģērbu. Bruņojušās ar divām litra ūdens pudelēm, uzsākām savu aktīvās sestdienas piedzīvojumu. Jāmin vien, ka takas sākumā līdz galam nebijām apjautušas to, kas mūs sagaida. Uzsākot ceļu uz Līču – Laņģu klintīm, apmēram pirmās desmit minūtes tiek pavadītas, ejot cauri mežam, taka vienuviet ir dubļaina, bet citviet gana piemērota, lai pārvietotos ar vienkāršiem sporta apaviem. Svarīgi, lai apavi nav saplēsti, tad jau pašā sākumā kājas būs mitras. Taka no meža aizved pļavā, kur zāle sniedzas pāri manai galvai. Turpinot iet apmēram piecas minūtes, parādās aizvien vairāk un vairāk avenāju. Interesantākais tas, ka avenes vēl nemaz nebija nolasītas, lai arī pēc garšas un izskata tās liecināja, ka ir gatavas. Nespējām pretoties gardajām ogām, tāpēc pavadījām apmēram piecpadsmit minūtes, mielojoties ar dabas veltēm. Tad turpinājām ceļu pa taku, kas apmēram pēc piecām minūtēm aizveda līdz Lodes māla karjeram. Tā plašums un ainaviskais skaistums lika aizcirsties elpai.

Sarkanīgā māla nokrāsa radīja patīkamus kontrastus ar tumši zaļojošo mežu un tumši zilajām debesīm, caur kurām pa mākoņu malām ar pēdējiem spēkiem lauzās ārā saules stari. Jāteic, ka šādu skatu redzēju pirmo reizi. Tā dēļ vien ir vērts doties pastaigā. Gar Lodes māla karjera malu turpinājās taka, kuras posms nobērts ar ķieģeļu lauskām. Šķita, ka dažas no tām uzbērtas tikai pirms pāris stundām, bet citas jau “iesēdušās” zemē. Manuprāt, labs veids, kā lietderīgi realizēt produkciju, kurai radies kāds defekts, tomēr pārvietošanās pa tādu ir sarežģīta. Nepārtraukti ir jāskatās zem kājām, jo viens nepareizs solis un var iedzīvoties traumās. Beidzoties karjeram, taka atkal ieved mežā, kur priekšā ir stāva nogāze uz leju. Diemžēl tur iet grūti, jo vienīgais veids, kā noiet lejā nenokrītot, ir atbalstīt kājas pret blakus augošo koku saknēm. Taka mežā ved aizvien dziļāk, līdz nonāk pie upītes, kurai pāri tiltiņš, kas pēc izskata ir gana svaigs un nesabojāts. Pārejot pāri tiltiņam, priekšā atkal paveras stāvs kalns. Arī šeit nekas nav labiekārtots, neviena pakāpiena. Žēl, jo šajā vietā taka ir gana dubļaina un kājas slīd, jāuzmanās, lai aizmugurē esošajam pēc neveikli sperta soļa neuzkristu virsū. Pieveicot stāvo kalnu, atkal paveras pļava, kurā zāle, kā izskatās, nav pļauta ļoti ilgi. Pēc apmēram noietas pusstundas pa līdzenumiem, kalniem un lejām ieraugām uzrakstu, ka apmēram pēc diviem kilometriem tiks sasniegtas Līču – Laņģu klintis. Kārtējo reizi taka ieved mežā. Pēc desmit minūtēm meža vidū paveras neliels klajš laukums, kura galā ierīkotas koka kāpnes. Mērķis sasniegts! Kāpjot pa tām lejā, uzreiz redzama pirmā nelielā klints, savukārt zemāk ir ieplaka, kurā kārtējā klints ar alu. Tā kā klintī izveidojušās vietas, kur pieturēties, lai uzrāptos augšā un tiktu alā iekšā, tad šī iespēja netika laista garām, jo ala atradās apmēram trīs metru augstumā. Lai arī man ir lielas bailes no augstuma, arī tikai no trim metriem, tomēr šoreiz tās izpalika. Nokāpjot no klints, dodamies atpakaļ, līdz ieraugām koka pakāpienus, kuri nevis ved atpakaļ augšā, bet gan garām pirmajai klintij. Tieši tā ir vieta, no kuras sākas apmēram septiņu kilometru gājiens gar klintīm. Jāteic, ka redzētie skati patiešām bija pārsteiguma pilni, jo saka, ka Latvijā īstu klinšu nemaz nav. Muļķības, tad neesat redzējuši Līču – Laņģu klintis. Jāuzteic labiekārtotā vide, jo gan pakāpieni, gan tiltiņi bija ļoti labā stāvoklī, tomēr pakāpieni, manuprāt, bija par mazu, jo manai mazajai pēdai tie nebija visai ērti. Nemaz nerunājot par pieauguša vīrieša kāju. Klintis un tajās izveidojušās alas lika brīnīties par dabas spēju izveidot kaut ko tik skaistu, tomēr, mērojot ceļu gar klintīm, nepārtraukti nācās lūkoties uz augšu, jo dažviet koki izskatījās tik draudīgi, ka šķita – teju, teju kāds no tiem nogāzīsies. Kāds ar visām saknēm jau bija izrauts no zemes un atstutējās pret lielāku.

Neskatoties uz to, ka biju izvēlējusies sporta apavus staigāšanai, kājas pēc deviņu kilometru garās pastaigas bija noberztas. Tāpēc ne parastās vasaras sandales, ne iešļūcenes nebūs piemērotas. Nonākot takas beigu punktā, redzama zīme, kas norāda virzienu, lai nokļūtu takas sākumā. Tā aizvedīs līdz Lodes māla karjeram, gar avenājiem līdz mežam, kuram izejot cauri, nonāks pie automašīnu stāvlaukuma.

Pārgājienā, ejot raitā solī, kopā tika pavadītas vairāk nekā trīs stundas. Ja tiek plānota mierīga pastaiga, jārēķinās vismaz ar piecām stundām.

trepes

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
19

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
315

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
34

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
46
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
13
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi