Cēsu Pilsētas vidusskolas vēstures skolotāja Anna Kurme izlolojusi ideju un tagad cer, ka ne tikai savā skolā, bet plašāk īstenosies vēstures mācīšana par 40. un 50. gadiem Latvijā. Skolotāja meklējusi veidus, kā skolēniem darīt zināmu to tautas vēstures daļu, kas saistīta ar politiskajām represijām, izsūtīšanu uz Sibīriju.
Piemērs no ebrejiem
“Man ļoti daudz iznācis apgūt vēstures tēmu par holokaustu, to, kā šos vēstures notikumus mācīt klasēs,” stāsta Anna Kurme. “Mēs, daudzi skolotāji no Latvijas, esam iesaistījušies un apguvuši dažādas mācīšanas metodes ne tikai semināros, konferencēs un citos pasākumos Latvijā, bet pabijuši arī Izraēlā, kur redzējām, kā tauta, it īpaši jaunā paaudze, uzzina par to, kas bija holokausts.” Ne tikai šo iegūto zināšanu un vēstures notikumu iespaidu kontekstā, arī pavērojot procesus skolā un ārpus tās, pedagoģei šķitis, ka arī Latvijā ar laiku tikpat mērķtiecīgi jāizturas pret vēstures apgūšanu, jādod jaunatnei iespējas uzzināt par staļinisma veiktajām represijām, par izsūtīto cilvēku dzīvi Sibīrijā un to, cik grūts bija arī atgriešanās laiks Latvijā, sākot te dzīvi no jauna.
“Pēc skolotāju kursiem man ir salīdzināšanas iespējas. Es redzu, ka mūsu valsts netērē pietiekami daudz līdzekļu, lai nākamajām paaudzēm varētu par represijām izstāstīt saprotami un reizē tas būtu arī emocionāli. Jā, kaut kas jau tiek darīts, bet ne tik nopietni, kā to savā valstī un pasaulē dara ebreji. Kādas tik viņiem nav izstrādātas metodes mācīšanai, faktu un dzīvesstāstu izzināšanai! Tādas, ar kurām var piesaistīt jaunatnes interesi, dot vēstures skaidrojumus, informāciju. Izraēlā apjautu, kāda ir attieksme pret skaudrāko vēsturē. Tas cilvēks, kurš nav apmeklējis holokaustā nogalināto piemiņai izveidoto centru, vecāki, kuri turp nav atveduši savus bērnus, lai stāstītu par vēsturi, nav cienīgi saukties par ebrejiem.”
Piedzimšanas stāsts
“Mana māte no izsūtījuma Sibīrijā atgriezās, būdama bērna gaidību pašās beigās,” stāsta skolotāja Anna Kurme. “Es piedzimu šeit, Latvijā, bet ļoti novājināta. Lielais stress, ko māte pārdzīvoja, braucot tālo ceļu, ceļā nesaņemot medicīnisko palīdzību un iztiekot ar vāju pārtiku, atsaucās uz bērnu. Mani, jaundzimušu, Latvijas slimnīcā nācās atdzīvināt, pieliekot pie speciālas aparatūras. Ir skaidrs, ja mans dzimšanas brīdis pienāktu vēl Krievijā, es neizdzīvotu.” Zinot šo savas ģimenes dramatisko stāstu, Anna Kurme vienmēr jutusies līdzīgi kā māte, jutusies arī represēta – jau no dzimšanas. Skolotājai tagad zināmi vairāki savi vienaudži Latvijā, kuru mātes laimīgā kārtā spēja atbraukt līdz Latvijai, lai te piedzimtu bērns un paliktu dzīvs. Viens no emocionālākajiem represēto stāstiem, ko skolotāja var pastāstīt saviem audzēkņiem vēstures vai audzināšanas stundās, ir par to, kā ceļā nomocījusies sieviete, izkāpjot no vilciena Latvijā, turpat uz perona noģībusi, jo sākušās dzemdības. Bērniņu, kas todien piedzimis un laimīgā kārtā izdzīvojis, tagad pēc amata pedagogu, Latvijas valsts tā arī nav atzinusi par represēto un nav piešķīrusi attiecīgu valsts garantētu statusu.
“Arī es esmu daudz darījusi, lai pati saņemtu represētās statusu, jo tāda līdz ar saviem vecākiem jūtos. Taču laiks iet, un Latvijā represētie joprojām neskaitās pat tie, kas mātēm piedzimuši pirmajā dienā pēc iebraukšanas Latvijā,” teic Anna Kurme. “Arī tas liecina par valsts attieksmi pret pagātni. Cilvēkus taču represīvā attieksme turpināja ietekmēt arī tad, kad viņi saviem spēkiem atgriezās Latvijā. Tagad, kad esmu kļuvusi vecāka, kamēr spēju un varu, gribu skolā strādāt, arī domājot par savu vecāku piemiņu.”
Aculiecinieku kļūst mazāk
“Vēlos pedagogus no savas un arī citām skolām aicināt, lai viņi jaunajai paaudzei dod vēl vairāk iespēju uzzināt par mūsu tautas piedzīvoto politiskajās represijās,” par to Anna Kurme pastāstīja Cēsu un apkārtējo novadu pedagogiem un Cēsu Politiski represēto biedrības dalībniekiem, kurus bija sapulcinājusi Cēsu Pilsētas vidusskolas zālē uz konferenci “Deportāciju un represiju piemiņa Latvijas un pasaules kontekstā”. Skolotāja, sekojot līdzi Latvijas Politiski represēto biedrības darbībai, arī tam, cik daudz veco cilvēku katru gadu aiziet viņsaulē, skaudri apzinājusies, ka izsūtījuma aculiecinieku, to, kurus represijas skārušas personīgi, sabiedrībā paliek aizvien mazāk. “Vai mūsdienu pirmklasniekam, nonākot līdz 12. klasei, vairs būs ar ko parunāt? Ja būs, tad tādu cilvēku Latvijā izrādīsies maz,” secina Anna Kurme. “Tāpēc jau tagad audzēkņus no vidusskolas klasēm rosināju iztaujāt vismaz savus vecvecākus un par uzzināto sagatavot stāstījumu ar prezentācijām uz ekrāna. Prezentācijas paliks skolas arhīvā, un tās varēs izmantot nākamie, kas mācīsies vēsturi pēc viņiem. Vērtējot savu audzēkņu veikumu, iegūtās zināšanas no represēto stāstītā par 1941. gada un 1949. gada izsūtīšanu, varu teikt, ka prezentāciju autori var paši nākt jaunāko klašu priekšā un pastāstīt vēsturi.”
Rīcības plāns sākas
Vēstures skolotāja Anna Kurme pati pēc savas iniciatīvas sagatavojusi plānu, kā viņa veidos arī pedagogu profesionālās kvalifikācijas pilnveides programmu par vēstures tēmām, kas saistās ar politiskām represijām. “Programma sagatavošanas laikā mani ļoti atbalstīja skolas direktore Aija Sīmane. Šo programmu iesniedzu Cēsu novada domes Izglītības nodaļā, un tur to akceptēja, atzīstot par labu,” uzņēmīgā skolotāja pastāstīja konferencē, kas notika skolēnu brīvlaikā. Tajā ar skolotājiem no Cēsīm, Drabešiem, Krīviem, Vecpiebalgas sarunājās Cēsu Politiski represēto biedrības pārstāvji – Pēteris Ozols, Ieva Eglīte, Zigrīda Perevalova vēl citi. Klausītāju priekšā stājās arī skolēni – Samanta Štāle un Arnolds Kohs no Cēsu Pilsētas vidusskolas 10. klases, Lana Meijere no 11. un Katrīna Lūsa no 12. klases. Pieaugušie novērtēja jauniešu pieliktās pūles, izvaicājot un pēc tam savā darbā aprakstot faktus un atmiņu stāstus par represijām 1941. gadā un 1949. gadā, pieredzēto Sibīrijā.
Personīgie kontakti
Konferences otrajā daļā skolotājiem bija iespēja būt pie viena galda un pašiem runāt ar represētajiem, nodibinot ar viņiem personīgus kontaktus. “Par vēsturi skolā var stāstīt ne tikai vēstures, arī klases audzināšanas stundās. Pie represiju izzināšanas tēmas var strādāt dažādu klašu skolēni, kad veido radošos projektus,” uzsver Anna Kurme, sakot, ka uz konferenci aicinājusi ne tikai vēstures skolotājus. Par savam iecerēm pedagoģe teic: “Arī turpmāk aktīvi sadarbošos ar politiski represētajiem, aicināšu viņus nākt uz skolu un runāt ar skolēniem par savām atmiņām. Jau tagad esmu pateicīga Cēsu Politiski represēto biedrībai, kurā uzklausīja manu ideju par konferences sarīkošanu skolā.”
Komentāri