Ielūkojoties svešvalodu olimpiāžu rezultātu sarakstos, var redzēt, ka latviskajā lauku vidē krievu valodu atkal mācās aktīvi. Jaunpiebalgas vidusskolas skolotājas Inetas Balodes audzēkņi krievu valodas prasmē ir nopietni sāncenši ar Irisas Žiganovas audzēkņiem Liepas pamatskolā, Nadeždas Čencovas audzēkņiem Priekuļu vidusskolā, Viktorijas Mazurovas audzēkņiem Līgatnes vidusskolā.
Par krievu valodas skolotāja darbu un emocijām stāsta Ineta Balode.
– Vēl nesen krievu valodas nepieciešamību noliedza. Kā tas bija?
– Visgrūtāk skolā nācās strādāt, kad sabiedrībā bija galīgs noliegums krievu valodas apgūšanai. Tagad šis noliegums ir izzudis pilnībā. Skolēni atkal cenšas mācīties krievu valodu, tikai daži ir pret to, jo grūti jāstrādā. Bērniem sagādā lielas grūtības apgūt krievu valodu, jo mācīšanās sākas tikai 6. klasē.
– Vai tajā vecumā ir kauns izteikties lauzītā valodā?
– Tā ir. Pie tam tagadējie bērni Jaunpiebalgā krievu valodā nav dzirdējuši neko un nezina, ka “hļeb” un “moloko” nozīmē “maize” un “piens”. Jāiemāca pilnīgi viss. Nevar pat salīdzināt ar tām mācīšanās iespējām, kādas bija agrāk, kad daudzi skolēni jau zināja elementārus vārdus krievu valodā, pat bija ielāgojuši pāris gramatikas likumu. Tagad jāmācās, vispirms balstoties uz valodas likumiem, un tas bērniem ir grūti.
Bērnus pārsteidz, cik ļoti atšķiras slāvu un mūsu burti, ka slāvu izruna pilnīgi atšķiras. Skolēni mokās, apgūstot izrunu. Stundās ļoti daudz laika pavadām, runājot korī. Dažreiz audzēkņi dusmojas, ka krievu valodā daudz un grūti jāstrādā. Es laikam nemāku strādāt viegli.
– Vai ir piebaldzēni, kuru ģimenēs runā arī krievu valodā?
– Tajā skaitā ir Aleksandrs Grigorjevs, kurš, būdams 7. klases skolnieks, olimpiādē ieguva 1.vietu no 8. klasēm. Viņu uzaicināju piedalīties olimpiādē jau šogad, jo jutu zēna potenciālu. Viņam ir plašs redzesloks, un olimpiādēs tas nepieciešams, jo tajās nav tikai valodas zināšanu apliecināšana, jāzina cilvēki, valsts, kurā šo valodu runā. Tas, ka skolēns nāk no krievu ģimenes, vēl neliecina, ka olimpiādē viņš uzreiz apsteigs latviešu bērnus. Daudz izšķir redzesloks.
Aleksandrs daudz lasa un arī aktīvi strādā stundās. Gatavojoties olimpiādei, viņš ieguldīja lielu papildu darbu. Pēc olimpiādes nākamajā rītā Aleksandrs man vaicāja – vai mēs turpināšot papildus strādāt? Piedāvāju nedēļu paņemt brīvu, pēc tam atkal strādāt papildus.
– Vai vidusskolēniem olimpiādē bija ļoti grūti uzdevumi?
– Man šķiet, ka ļoti grūti. Vidusskolēnu zināšanu pārbaudei uzdevumi nāk no Rīgas. Skolotāji iepriekš nezina, kādas būs tēmas, tāpēc bija grūti atbilstoši sagatavoties olimpiādei. Pamatskolu audzēkņu olimpiādei gan uzdevumus sagatavo metodiskās apvienības skolotāji.
– Ko jūs tagad teiktu par atmiņām, kad pret krievu valodas apgūšanu bija noraidoša attieksme?
– Tolaik skolā notika aptauja, un to es mūžam atcerēšos, ka starp mācību priekšmetiem, kas nepatīk, krievu valoda izrādījās 1. vietā. Es to uzņēmu personīgi, man bira asaras. Cik labi, ka skolas direktore prata mani nomierināt, atbalstīja. Vienmēr esmu apskaudusi skolotājus, kuri stundās ar bērniem var runāt latviski un tādējādi daudz ko izrunāt. Ar mani tā nevar, jo skolēniem, lai izteiktos, pietrūkst vārdu krievu valodā. Tagad skolēni apgalvo, ka viņiem pret mani nekas nav kā skolotāju, tikai viņiem nepatīkot tik grūti mācīties.
– Ko jums tagad saka vidusskolas absolventi?
– Visvairāk priecē tie absolventi, kuri jau sajutuši iemācītā vērtību. Aizgājuši uz pilsētām un tur dzirdot runājam krieviski, viņi aptver, ka saprot sacīto. To uzzinot, man kļūst silti. Puisis, kas tagad mācās Smiltenē, un meitene, kas mācās Valmieras ģimnāzijā, ātri vien sapratuši, ka esmu bijusi stingra, bet laba skolotāja. Krievu valodā viņiem veicas labi, pie jaunajiem skolotājiem saņemtas labas atzīmes. Taču par to vien es nevaru priecāties. Diemžēl ir skolēni, kuros no valodas zināšanām man neko neizdodas ielikt.
Komentāri