Jānis Vīksna ir cēsnieks, bet viņš atzīst, ka īstākā Jāņu svinēšana noteikti ir laukos pie dabas.
“Vārdu man iedeva vecmamma. Mamma man esot gribējusi dot vārdu Pēteris, bet tagad tā sauc manu brāli. Kādreiz skolā likās jocīgi, kad skolotāji apsauca: “Jāni, ko tu dari?” Bet patiesībā man patīk savs vārds. Īpaši kopā ar uzvārdu,” joko Jānis un stāsta, ka vārda dēļ nācies pārdzīvot apnicīgas replikas, piemēram, folklorizēto TV teicienu: “Iesim pie Jāņa dzert tēju…”
Jautāts par Jāņiem un to, kā viņš šos svētkus svin, puisis atklāj, ka vienmēr tie ir bijuši ģimenes svētki.
“Vienmēr Jāņus ar ģimeni svinējām laukos pie vecmammas. Pirms diviem gadiem viņa nomira, lauku mājas nācās pārdot. Taču vismīļākās atmiņas ir tieši par Līgo svētkiem laukos. Vienmēr bija gan Jāņu ugunskurs, gan siers, šašliks, vainagi. Taču atceros, ka bērnībā kāds onkulis nāca man Jāņos likt galvā vainagu, un es biju nobijies. Raudāju. Protams, Jāņos gājām pēc meijām, lauzām kalmes… Tās ir smaržas, kuras saistās ar Jāņu svinēšanu. Jāatzīst, ka savā vārda dienā nekad neesmu saņēmis rozes vai neļķes. Tās vienmēr ir pļavā plūktas puķes. Kā saka: “Visa laba Jāņu zāle…”,” domās dalās Jānis un saka, ka pēdējos gados Jāņus ar ģimeni svinējis kopīgā līgošanā Raiskumā, bet pērn pie jūras.
Atminoties amizantus Jāņu gadījumus, puisis atceras, kā Līgo dienā laukos nobiedējis kādu radinieku. Pēc dārza laistīšanas zālē palikusi šļūtene un atlicis vien pateikt, ka tā ir čūska, kad ciemiņš jozis prom, ko kājas nes.
“Atminos arī vienus Jāņus, kad pirms svētkiem gājām uz ezeru pēc zivīm, bet tīklā bija ieķērusies arī pīle un iedējusi vēl olu. Tad smējāmies, ka Jāņi mums ir īpaši nodrošināti – ar zivīm, gaļu un olu,” atminas Jānis un piebilst, ka atmiņu ir daudz. Arī tās, kas saistās ar gulēšanu sienā un sienāžu čirkstoņu.
“Ko darīsim šogad, vēl neesam izlēmuši, bet Jāņi būs,” saka Jānis un atzīst, ka, iespējams, jaunā paaudze vairs īsti neprot svinēt šos latviskos svētkus un nereti tie pārvēršas par dzeršanu.
“Patiesībā, ja man jautās, ar ko asociējas Jāņu laiks, teikšu, ka ar CSDD akcijām par nebraukšanu dzērumā. Jā, arī ar to, ka, šķiet, vasara jau vidū un dienas kļūs atkal arvien īsākas. Taču patiesībā vasara sākas tad, kad beidzas skola. Tā kā man vēl visa vasara ir priekšā,” atzīst Jānis un piebilst, ka gribētu vienus Jāņus nosvinēt tajos laikos, kad vēl nebija televīzijas un visādu citādu elektronikas brīnumu.
“Tajā laikā, manuprāt, bija visīstākie svētki. Cilvēki svinēja saulgriežus un bija pie dabas. Kaut gan arī mūsdienās topā ir būt pie dabas, tikai viss beidzas ar dabas piesārņošanu, papīriem un tukšām pudelēm. Trūkst patiesākā, kas šajos svētkos ir. Arī Līgo dziesmas nereti vairs nezinām. Labi, ja skan piedziedājums – “Līgo, līgo…”
-Tev garšo alus? Jānis: – Pagaršojis esmu, bet negaršo. – Tavas mīļākās puķes? Jānis: – Tādu īsti nav. -Ar ko tev asociējas Jāņi un papardes? Jānis: – Ar šlāgermūziku, kur dzied par papardēm un visu ko citu. -Bez kā nevari iedomāties Jāņus? Jānis: – Bez ģimenes. Tas ir viennozīmīgi. -Kur ārpus Latvijas gribētu nosvinēt Jāņus? Jānis: – Tur, kur vēl neesmu bijis. Ja tas nenotiek Latvijā, tad patiesībā ir vienalga. Jāņi jāsvin Latvijā. Tikai tam ir vērtība. -Esi Jāņos zadzis zemenes? Jānis: – Jāņos ne, bet zadzis esmu! -Kāda pirmā Jāņu dziesma tev nāk prātā? – Par Jāņa tēvu un Jāņa māti… Līgo!
Komentāri