Otrdiena, 23. jūlijs
Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija, Magdalēna

Apskatīt Skābumbaļļu, Velna alu un Velna kanceli

Jānis Gabrāns
13:21
17.08.2016
67
Mazsalaca 1

Vasara, lai arī kāda tā šajā gadā, ir laiks, kad vairāk gribas būt dabā. Pastaigāties, iepazīt Latvijas pārsteidzošo burvību, saprast, ka patiesībā dzīvojam unikālā zemē. Te netrūkst, ko redzēt, var braukt, uz kuru pusi acis rāda, allaž gadīsies kas apskates cienīgs. Apceļot Latviju var divējādi, pirmkārt, doties uz zināmiem dabas objektiem, otrkārt – mēģināt pašam atrast ko neredzētu.

Izvēlējos pirmo variantu, un nedēļas nogalē ceļš veda uz Mazsalacu, kur atrodas Latvijā labi zināmā vieta – Skaņākalna parks. Te vienkopus redzami vairāki brīnišķīgi smilšakmens atsegumi, alas, kā arī citi dabas un cilvēka roku veidoti objekti.

Uzreiz jāteic, ka ieeja parkā, ko apsaimnieko Mazsalacas novada pašvaldība, ir par maksu, bet parkā un dabas takās redzētais apliecina, ka nauda tiek tērēta šīs nebūt ne mazās teritorijas uzturēšanai un labiekārtošanai.

Iespējams parkā iebraukt arī ar auto, bet vislabāk sajust dabas tuvumu var, ejot kājām pa īpaši izveidotu dabas taku, kas ved gar Salacas krastu. Viens no pirmajiem dabas veidojumiem, ko sastopu, ir Vilkaču priede. Patiesībā tādas tur ir vairākas, tās uzskatāmi parāda koku sīkstumu. Pakāpeniski nobrūkot irdenajam smilšu slānim, atsegušās daudzu priežu saknes 1- 1,5 metru augstumā, izveidojot lielus sakņu lokus. Veidojas asociācija ar senčiem, kurus nekas nespēja izraut no savas zemes, nekādas varas, pārbaudījumi, likstas. Arī šīs priedes tur stāv, spītējot liktenim. Tikai nonācis mājās, izlasīju tautas ticējumu, ka tam, kurš spējis iziet caur Vilkaču priedes saknēm, nelaime neko vairs nespējot padarīt. Bet es tā arī neizgāju, tātad jāatliek uz nākamo reizi.

Ik palaikam takās un ceļa malā gājējus sagaida cilvēku radīti koka veidojumi, putnu un dažādu citu tēlu skulptūras. Putnu zonās izvietoti arī informatīvie materiāli par meža putniem, augiem un arī mājputniem. Var uzzināt, ka pīle patiesībā ir zoss, ka pasaulē ir aptuveni 250 dažādas vistu šķirnes, kas dēj dažādu krāsu olas, arī zilas, zaļas un sārtas. Arī daudz citas informācijas. Izveidotas arī vairākas aktīvās atpūtas zonas gados jaunākajiem apmeklētājiem, lai varētu pašūpoties, paložņāt, citādi izkustēties. Katrā ziņā garlaicīgi nav neviena vecuma gājējam.

Taka noved pie upes krastā uzbūvētas paaugstas platformas, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Salacu, tās zaļajiem un klinšu bagātajiem krastiem. No tā var aiziet līdz Mīlestības tiltiņam un Sapņu trepēm. Pa tām kāpjot, esot jāiedomājas kāds sapnis, jāskaita pakāpieni un jāsapņo izvēlētais sapnis. Ja doma pārtrūkst vai trepju pakāpienu skaits sajūk, iedomātais nepiepildās. Redzot augstās un stāvās trepes, nolēmu, ka labāk palikšu bez sapņa un iešu tālāk pa taku gar upi, lai Sapņu trepes paliek citiem.

Par šo vietu kāda teika vēsta, ka Mazsalacas Valtenbergu muižas barons pieņēmis par pārvaldnieku jaunu cilvēku, kurš neprātīgi iemīlējies barona meitā Eleonorā. Arī viņa nav palikusi vienaldzīga, un, kad vecais barons izsaukts uz Pēterpili, pārvaldnieks un jaunā baronese slepus satikušies tur, kur tagad atrodas Sapņu trepes. Lai satikšanos noslēptu no muižas ļaudīm, abi mīlētāji pēc tikšanās devušies katrs pa savu ceļu. Lai baronesei vieglāk uzkāpt pa stāvo krastu, pārvaldnieks licis ierīkot trepes. Tomēr noslēpumu abi jaunieši nav spējuši noglabāt. Kad vecais barons atgriezies un uzzinājis par meitas romānu, viņš jaunavu uz karstām pēdām nosūtījis uz Itāliju papildināties zinībās un uzlabot veselības stāvokli. Pārvaldnieks aiz bēdām saslimis un nomiris.

Salacas krasta takas malā joprojām labi redzamas II pasaules kara pēdas, bumbu atstātas bedres. Vēlāk uzzinu, ka kara laikā šajā pusē atradusies munīcijas noliktava. Tālāk taka ved gar upes malu, gar tādiem dabas objektiem kā Skābumbaļļa, Velna ala, Velna kancele, Neļķu klintis. Tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc ala ar avotiņu nosaukta par Skābumbaļļu, jo ūdens avotā nebūt nav skābs, pat ne skābens, bet dzidrs un garšīgs. Lai nonāktu līdz Velna kancelei, nākas uzkāpt pa stāvām trepēm, bet skats ir to vērts. No šī klints izciļņa paveras valdzinoša aina uz Neļķu klintīm un Salacu. Neļķu klintis ir viens no Latvijas gleznainākajiem sarkanā smilšakmens atsegumiem, kas 300 metru garumā stiepjas gar upes labo krastu. Informācija vēsta, ka kādreiz uz klints sienas augušas baltas, smaržīgas smiltāja neļķes, tāpēc arī klintīm šāds nosaukums. Diemžēl pagājušā gadsimta 60. gados tās izrautas ar saknēm un uzskatītas par izzudušām, bet pēdējos gados atkal no jauna uzietas nepieejamās vietās.

Kad no Velna kanceles sasniegta klints augša, jāaiziet līdz Velna alai, kas arī ir īpašs dabas objekts. Pa ceļam var sasveicināties ar raganu, kas stāv pie savas mājas uz vistas kājas. Te nonācu pie secinājuma, ka populārajam tēlam Karlsonam tomēr bijusi sieva, jo raganai uz muguras gluži tāds pats propellers kā minētajam vīriņam, kurš dzīvo uz jumta.

Velna alas garums ir 16 metri, augstums vismaz trīs metri, tātad var ieiet iekšā. Vērts pieminēt, ka šai vietai zināma saistība arī ar Cēsīm, jo savulaik tur arheoloģiskos izrakumus veicis arī Cēsu pilskungs K.G.Zīverss.

Tālāk taka ved līdz galapunktam, parka atpazīstamākajam dabas objektam – Skaņākalna klintīm. Informācija vēsta, ka Skaņaiskalns ir visgludākā lielā klints Latvijā, vēl ievērojama ar unikālu akustisko efektu – neparasti skaidru atbalsi. Mēdz teikt, ka Skaņākalna atbalss ir vienīgā šāda veida atbalss Latvijā, līdz ar to klints ir leģendām apvīta un aizsargājama kā svarīgs dabas mantojums. Ja tas pašam nešķiet pārāk banāli, var klintij uzdot tik zināmo jautājumu – Ādam, kas ir tava sieva?

Kad acis un ausis papriecētas, pa asfaltēto ceļu jādodas atpakaļ uz ieeju. Pa ceļam vēl koka skulptūras, arī putnu māja, sikspārņu ala un labo vēlējumu koks. Pie kāda stumbra sakārti daudzi koka ripuļi, uz kuriem uzrakstīti daždažādi vēlējumi. Izrādās, savulaik to sākuši kāzinieki, varbūt kā alternatīvu atslēgu slēgšanai, bet tagad tur savus vēlējumus atstājot daudzi parka apmeklētāji. Tikai pašam mājās jāsadabū koka ripulītis, jāuzraksta vēlējums, jāie-sien aukliņā un jāatved uz Mazsalacu.

Uz Skaņākalna dabas parku ir vērts aizbraukt, tur vienkopus var ieraudzīt ļoti daudz unikālu dabas objektu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Spēlē ar vecu koku atklāj pērles

11:01
23.07.2024
11

Vara Altāna darbnīcā gar sienu rūpīgi salikti veci dēļi, logu rāmji. Turpat blakus dažādu toņu galda virsmas, skapis, gleznu un spoguļu rāmji. Katrs īpašs un neatkārtojams. “Man patīk eksperimentēt,” saka kokmeistars un uzreiz uzsver: “Vecais ir vērtība tāpēc, ka vecs.” Viņš gadiem vāc vecos būvkokus, būvdetaļas un no tiem gatavo gan mēbeles, gan interjera priekšmetus.Pirms […]

Pārraut apburto loku

06:02
16.07.2024
47

Jauno māmiņu un grūtnieču atbalsta centrs “Madaras”, kas darbojas Liepā, nosvinējis 20 gadu jubileju. Tā darbība organizēta kā ģimenes modelis ar atbilstošu vidi, lai katrai māmiņai veltītu individuālu uzmanību. Šobrīd “Madarās” uzturas septiņas mammas un deviņi bērni, daļa māmiņu ir ar īpašām vajadzībām. Bet šo gadu laikā palīdzēts vairākiem simtiem sieviešu. Teju no pirmsākumiem biedrības […]

Svešumā latviskums uztur garu

08:03
11.07.2024
36

Jāņa Vecozola dzīve metusi dažādus līkumus. “Kā daudziem latviešiem šajos laikos,” viņš saka un piebilst, ka vasarā gribas būt Latvijā. Jānis dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, tad ģimene pārcēlās uz Priekuļiem, tur mācības pamatskolā, tad Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, armija, darbs un ģimene Cēsīs. “Strādāju par šoferi, lai tiktu pie dzīvokļa, pārgāju uz celtniecību. Tad sākās […]

Suns māca dzīvot rotaļīgi un dalīties ar to

06:24
08.07.2024
34

 “Kanisterapija ir suņu asistēta terapija. Nereti šķiet, ka tā ir suņa glaudīšana, un dažreiz tā tas arī var izskatīties, taču kanisterapija ir daudzveidīga gan atkarībā no mērķauditorijas, gan suņa,” teic kanisterapijas speciāliste Tamāra Kabakova. “Bērni visbiežāk vēlas suni paglaudīt, pabužināt, samīļot. Tāpēc arī lielos pasākumos ir svarīgi stāstīt, kā ar suni pareizi darboties. Es to […]

Savā īpašajā vietā

07:21
07.07.2024
85

“Kamēr vēl mitrs un neput, zāle jānopļauj,” saka Solvita Jansone un steidz appļaut mājas apkārtni. Viņa atzīst, ka pagaidām vasara ilgstoši nav bijusi tik karsta kā  pērn, bet puķes nācās regulāri un cītīgi laistīt, dārzam gan bija jāpietiek ar rezervēm un rasu. “Lietus bija ļoti vajadzīgs, tagad apkārt    svaigums, viss var augt,” teic Solvita […]

Radošais process kā terapija

05:26
07.07.2024
37

Saruna ar digitālā satura veidošanas un skatuves mākslinieci DĀRTU ZVANERI Daudziem Dārtas vārds noteikti pazīstams caur labskanīgā ķeltu arfas un čella dueta “Infini” skaņām. Ar viņu sarunājāmies par mūzikas ceļu, teātri un to, ka dzīve allaž zina labāk, kas mums vajadzīgs. -Daudzi jūs iepazinuši caur mūziku, bet pati sakāt, ka esat ļoti radoša būtne – […]

Tautas balss

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
3
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
3
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
3
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
29
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Haoss ar pasažieru pārvadājumiem

17:28
15.07.2024
26
Lasītājs J. raksta:

“Ik pa brīdim parādās ziņas, ka nav skaidrs, kas mūspusē nodrošinās sabiedriskā transporta pakalpojumus. Valsts pasūtījumā ar līgumiem un pārsūdzībām tāds juceklis, ka neviens no malas netiek skaidrībā. Jūnija nogalē pakalpojumu atļāva veikt CATA, bet tikai līdz gada beigām. Taču nav dzirdams, ko atbildīgie dara, lai sajukums neturpinātos. Nesaprotu, kā Satiksmes ministrija pieļauj tādu bardaku,” […]

Sludinājumi