Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Apskatīt Skābumbaļļu, Velna alu un Velna kanceli

Jānis Gabrāns
13:21
17.08.2016
193
Mazsalaca 1

Vasara, lai arī kāda tā šajā gadā, ir laiks, kad vairāk gribas būt dabā. Pastaigāties, iepazīt Latvijas pārsteidzošo burvību, saprast, ka patiesībā dzīvojam unikālā zemē. Te netrūkst, ko redzēt, var braukt, uz kuru pusi acis rāda, allaž gadīsies kas apskates cienīgs. Apceļot Latviju var divējādi, pirmkārt, doties uz zināmiem dabas objektiem, otrkārt – mēģināt pašam atrast ko neredzētu.

Izvēlējos pirmo variantu, un nedēļas nogalē ceļš veda uz Mazsalacu, kur atrodas Latvijā labi zināmā vieta – Skaņākalna parks. Te vienkopus redzami vairāki brīnišķīgi smilšakmens atsegumi, alas, kā arī citi dabas un cilvēka roku veidoti objekti.

Uzreiz jāteic, ka ieeja parkā, ko apsaimnieko Mazsalacas novada pašvaldība, ir par maksu, bet parkā un dabas takās redzētais apliecina, ka nauda tiek tērēta šīs nebūt ne mazās teritorijas uzturēšanai un labiekārtošanai.

Iespējams parkā iebraukt arī ar auto, bet vislabāk sajust dabas tuvumu var, ejot kājām pa īpaši izveidotu dabas taku, kas ved gar Salacas krastu. Viens no pirmajiem dabas veidojumiem, ko sastopu, ir Vilkaču priede. Patiesībā tādas tur ir vairākas, tās uzskatāmi parāda koku sīkstumu. Pakāpeniski nobrūkot irdenajam smilšu slānim, atsegušās daudzu priežu saknes 1- 1,5 metru augstumā, izveidojot lielus sakņu lokus. Veidojas asociācija ar senčiem, kurus nekas nespēja izraut no savas zemes, nekādas varas, pārbaudījumi, likstas. Arī šīs priedes tur stāv, spītējot liktenim. Tikai nonācis mājās, izlasīju tautas ticējumu, ka tam, kurš spējis iziet caur Vilkaču priedes saknēm, nelaime neko vairs nespējot padarīt. Bet es tā arī neizgāju, tātad jāatliek uz nākamo reizi.

Ik palaikam takās un ceļa malā gājējus sagaida cilvēku radīti koka veidojumi, putnu un dažādu citu tēlu skulptūras. Putnu zonās izvietoti arī informatīvie materiāli par meža putniem, augiem un arī mājputniem. Var uzzināt, ka pīle patiesībā ir zoss, ka pasaulē ir aptuveni 250 dažādas vistu šķirnes, kas dēj dažādu krāsu olas, arī zilas, zaļas un sārtas. Arī daudz citas informācijas. Izveidotas arī vairākas aktīvās atpūtas zonas gados jaunākajiem apmeklētājiem, lai varētu pašūpoties, paložņāt, citādi izkustēties. Katrā ziņā garlaicīgi nav neviena vecuma gājējam.

Taka noved pie upes krastā uzbūvētas paaugstas platformas, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz Salacu, tās zaļajiem un klinšu bagātajiem krastiem. No tā var aiziet līdz Mīlestības tiltiņam un Sapņu trepēm. Pa tām kāpjot, esot jāiedomājas kāds sapnis, jāskaita pakāpieni un jāsapņo izvēlētais sapnis. Ja doma pārtrūkst vai trepju pakāpienu skaits sajūk, iedomātais nepiepildās. Redzot augstās un stāvās trepes, nolēmu, ka labāk palikšu bez sapņa un iešu tālāk pa taku gar upi, lai Sapņu trepes paliek citiem.

Par šo vietu kāda teika vēsta, ka Mazsalacas Valtenbergu muižas barons pieņēmis par pārvaldnieku jaunu cilvēku, kurš neprātīgi iemīlējies barona meitā Eleonorā. Arī viņa nav palikusi vienaldzīga, un, kad vecais barons izsaukts uz Pēterpili, pārvaldnieks un jaunā baronese slepus satikušies tur, kur tagad atrodas Sapņu trepes. Lai satikšanos noslēptu no muižas ļaudīm, abi mīlētāji pēc tikšanās devušies katrs pa savu ceļu. Lai baronesei vieglāk uzkāpt pa stāvo krastu, pārvaldnieks licis ierīkot trepes. Tomēr noslēpumu abi jaunieši nav spējuši noglabāt. Kad vecais barons atgriezies un uzzinājis par meitas romānu, viņš jaunavu uz karstām pēdām nosūtījis uz Itāliju papildināties zinībās un uzlabot veselības stāvokli. Pārvaldnieks aiz bēdām saslimis un nomiris.

Salacas krasta takas malā joprojām labi redzamas II pasaules kara pēdas, bumbu atstātas bedres. Vēlāk uzzinu, ka kara laikā šajā pusē atradusies munīcijas noliktava. Tālāk taka ved gar upes malu, gar tādiem dabas objektiem kā Skābumbaļļa, Velna ala, Velna kancele, Neļķu klintis. Tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc ala ar avotiņu nosaukta par Skābumbaļļu, jo ūdens avotā nebūt nav skābs, pat ne skābens, bet dzidrs un garšīgs. Lai nonāktu līdz Velna kancelei, nākas uzkāpt pa stāvām trepēm, bet skats ir to vērts. No šī klints izciļņa paveras valdzinoša aina uz Neļķu klintīm un Salacu. Neļķu klintis ir viens no Latvijas gleznainākajiem sarkanā smilšakmens atsegumiem, kas 300 metru garumā stiepjas gar upes labo krastu. Informācija vēsta, ka kādreiz uz klints sienas augušas baltas, smaržīgas smiltāja neļķes, tāpēc arī klintīm šāds nosaukums. Diemžēl pagājušā gadsimta 60. gados tās izrautas ar saknēm un uzskatītas par izzudušām, bet pēdējos gados atkal no jauna uzietas nepieejamās vietās.

Kad no Velna kanceles sasniegta klints augša, jāaiziet līdz Velna alai, kas arī ir īpašs dabas objekts. Pa ceļam var sasveicināties ar raganu, kas stāv pie savas mājas uz vistas kājas. Te nonācu pie secinājuma, ka populārajam tēlam Karlsonam tomēr bijusi sieva, jo raganai uz muguras gluži tāds pats propellers kā minētajam vīriņam, kurš dzīvo uz jumta.

Velna alas garums ir 16 metri, augstums vismaz trīs metri, tātad var ieiet iekšā. Vērts pieminēt, ka šai vietai zināma saistība arī ar Cēsīm, jo savulaik tur arheoloģiskos izrakumus veicis arī Cēsu pilskungs K.G.Zīverss.

Tālāk taka ved līdz galapunktam, parka atpazīstamākajam dabas objektam – Skaņākalna klintīm. Informācija vēsta, ka Skaņaiskalns ir visgludākā lielā klints Latvijā, vēl ievērojama ar unikālu akustisko efektu – neparasti skaidru atbalsi. Mēdz teikt, ka Skaņākalna atbalss ir vienīgā šāda veida atbalss Latvijā, līdz ar to klints ir leģendām apvīta un aizsargājama kā svarīgs dabas mantojums. Ja tas pašam nešķiet pārāk banāli, var klintij uzdot tik zināmo jautājumu – Ādam, kas ir tava sieva?

Kad acis un ausis papriecētas, pa asfaltēto ceļu jādodas atpakaļ uz ieeju. Pa ceļam vēl koka skulptūras, arī putnu māja, sikspārņu ala un labo vēlējumu koks. Pie kāda stumbra sakārti daudzi koka ripuļi, uz kuriem uzrakstīti daždažādi vēlējumi. Izrādās, savulaik to sākuši kāzinieki, varbūt kā alternatīvu atslēgu slēgšanai, bet tagad tur savus vēlējumus atstājot daudzi parka apmeklētāji. Tikai pašam mājās jāsadabū koka ripulītis, jāuzraksta vēlējums, jāie-sien aukliņā un jāatved uz Mazsalacu.

Uz Skaņākalna dabas parku ir vērts aizbraukt, tur vienkopus var ieraudzīt ļoti daudz unikālu dabas objektu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
144

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
641
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
250

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi