Kaives pagasta “Zīlēs” katru ciemiņu sagaida ne tikai suns, kas saimniekiem ziņo, ka kāds atnācis, bet arī vistu klaigas. Tās pagalmā salīdušas zem katra krūmiņa, uzreiz slēpjas un brīdina citas. “Tā tās brīvā vaļā dzīvo,” saka saimniece Alda Lazdiņa. Ieraugot saimnieci, vistu saime steidz klāt un seko līdzi, kad viņa dodas uz kūts pusi.
Aldai vistas patīk. Saimē ir vairāk nekā desmit dažādu šķirņu – Pavlova, Zelta, Sudraba viandota, Bramas, Araukāni, Breses, Moskovskaja čornaja, Pērļu vistas, Kučinskaja jubiļeinaja, Marani un citas vistas un gaiļi. Vēl arī skrējējpīles, zosis, karaliskās pīles, muskuspīles, cekulzosis, tītari.
“Māsai jau bija putni, klasesbiedre parādīja sarkanu vistas olu, tas bija tik interesanti. Tā pamazām vien, kā padzirdēju par kādu vistu šķirni, tā meklēju. Lai tiktu pie jaunām vistām, esmu gan pirkusi olas un likusi vistām perēt, gan iegādājusies cāļus. Ne vienmēr visi izauguši lieli, kā jau dabā. Un cik skaistas ir zilgani zaļās araukāna olas vai marāna tumši brūnās, kas izskatās sarkanas. Ir arī vistas, kuras dēj olas ar dzeltenu čaumalu. Tās ir Galīcijas. Man bija, bet vairs nav,” pārdomās dalās Alda un piebilst, ka pamazām vien iemācījusies vistu šķirņu nosaukumus, to atšķirības un katras īpašo. “Putni ir krāšņi un tik dažādi. Citai vistai ir bārda, citai cekuls, cik skaista un gracioza ir Pavlova, ātrā Brese vai Kučinskaja jubiļeinaja ar spalvainām “biksēm”. Gaiļi cits par citu diženāki,” stāsta saimniece. Alda dzirdējusi, ka zaļajās, zilajās un sarkanajās olās esot mazāk holesterīna.
Pagalmā raibais vistu ganāmpulks rosās zem ceriņkrūmiem, ogulājiem, citi staigā turpat pa tīrumu. Dažādo šķirņu gaiļi savā starpā neplēšas, mierīgi sadzīvo. Alda saka – kāpēc tiem būtu jākaujas. “Man vairs īsti tīršķirnes putnu nav. Tā kā visi dzīvo brīvībā un vistas perē, tad šķirnes sakrustojušās. Ja gribu, lai ir tīršķirnes putni, tad katra šķirne jātur atsevišķi. Taču tad putni nebūs brīvībā, bet iežogoti,” stāsta kaivēniete.
Šovasar vistas daudz perējušas un vistu saime kļuvusi vēl raibāka. Alda vērtē, ka gads tāds dīvains. Pavasarī vairākām vistām nebijis neviena cāļa. Tagad savukārt pāris vistu, kuras jau izvadāja cāļus, perē atkal. Vistu mammas ar mazajiem cāļiem pa dienu tiek turētas nožogojumā, pa nakti būdās.
“Jāsargā no vanagiem, lapsām un kaimiņu suņiem. Gadās visādi. Esmu sapratusi, ka nedrīkst kādu vistiņu vai gailīti tā īpaši iemīļot, tam kas notiks,” saka Alda. Pret vanagiem koku zaros sakārti dažādi spīguļi, no lapsām sargā suņi. “No visa nenosargāt. Dabā savi likumi,” bilst kaivēniete un pastāsta, ka no vairāku šķirņu putniem palicis pa vienam. Galīcijas vistiņa bija, kaut kas nepatika, varbūt dabūja caurvēju. Skrējējpīles mammas vairs nav, ir divi tēvi. Alda atzīst, ka visskaistākā ir Zelta viandote. Ļoti cerējusi, ka izšķilsies vistiņa, nekā – atkal dziedātājs.
Par katru šķirni Alda zina pastāstīt, un katrai ir kas īpašs. Tā pērļu vistiņām olas ir ar ļoti cietu čaumalu. “Lapsa bija aiznesusi vienu olu uz dārzu un aprakusi. Rudenī ar kartupeļu racēju tā tika iebērta kastē, izšķirota, un tad to atradām kartupeļu grozā, paņemot rokā, lai nomizotu,” piedzīvojumu izstāsta saimniece.
Alda Lazdiņa ar smaidu atzīst, ka pēdējos gados jau tā kā pierimusi, vairs nemeklē katru vistu šķirni, par kuru padzird. “Māsa pierima agrāk,” nosmej Alda un piebilst, ka Ogrē ir brūni tītari, Kurzemē dzirdēts par čiekurvistu, tai spalvas izkārtotas kā miza čiekuram.
Komentāri