Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Intīma notikuma liecinieki

Sandra Trēziņa
12:21
05.10.2016
3
Tobago 605 1

Gandrīz neticami, bet es tur biju! Biju Tobago salā! Ne darba komandējumā, ne gluži kā vienkāršs tūrists. Iepazīt Trinidadu un Tobago var katrs Pasaules latviešu salidojuma dalībnieks, ja vien ļoti vēlas un laikus piesakās. Salidojums notiek ik pa diviem gadiem. Tātad nākamais – 2018.gadā. Salidojumā piedalīties noteikti iesaku, jo pasākuma organizators Guntars Gedelis visu ir nodrošinājis: naktsmītnes, ēdināšanu, transportu, interesantu un ļoti piepildītu programmu, piedāvājot ziemeļvalstu iedzīvotājiem eksotiskās dienvidu salas visvilinošākās ainavas un neaizmirstot vēsturiskos notikumus un liecības, kas latviešus saista ar Tobago.

Tiesa gan, par notikumu, kurš man atstājis visspilgtākās atmiņas, Guntars iepriekšpēdējā vakarā pirms ceļojuma beigām vien noteica: “Šovakar jums brīvs laiks, varbūt ir vērts aiziet līdz okeāna krastam un pavērot bruņurupučus.” Kāpēc gan ne? Tumsa zemē, kas atrodas tikai 1000 km no ekvatora, iestājas agri, vakarā septiņos, gulēt taču vēl neiesi. Tā nu bruņurupučus redzēt kārie sarunājām kopīgi doties, lai skatītu jūras bruņurupučus, par kuriem lasīts ceļojumu aprakstos, redzēts filmētajos materiālos. Neviens no vietējiem, arī Guntars līdzi nenāca, tādēļ, nonākot krastmalā, radās jautājumi, kā bruņurupučus pamanīsim, vai neuzkāpsim tiem virsū, vai tie var iekost?

Liedags, kurā šie dzīvnieki reizi gadā iznāk no jūras izdēt olas pelēcīgajās smiltīs, ir vien apmēram divu kilometru garumā. Diezgan ātri tos nostaigājām, ar acīm medījot katru kustību smiltīs. Cerēto neieraudzījuši, atsēdāmies liedagā un nolēmām mazliet pagaidīt. Gaidījām kādu stundu, nekā. Nospriedām, ka šovakar neviena no bruņurupuču mammām nav sajutusi vajadzību dēt olas. Lēnā solī devāmies mājup virzienā. Okeāna krastā mūs panāca vietējais iedzīvotājs un, nopratis mūsu pastaigas mērķi, norādīja pretējo virzienu, piebilstot, ka, ja gribam redzēt bruņurupučus, jālūkojas, kur spīd sarkana gaismiņa. Tad nu apmēram puskilometra attālumā pamanījām sarkanu uguntiņu, ko radīja kabatas lukturītis. Paldies labajam cilvēkam laikam nepateicām, bet ātrums, ar kādu metāmies norādītajā virzienā, bija sporta sacensību cienīgs. Ja nu nokavēsim, bruņurupuči atgriezīsies jūrā?

Kad sasniedzām galamērķi, ieraudzītais pārspēja visu cerēto. Pirmajā mirklī apstulbināja domas: vai es nesapņoju? tā ir īstenība? vai tas ir iespējams? vai tiešām šie dzīvnieki ir tik lieli!

Pludmales smiltīs gulēja milzu bruņurupuciene. Svars ap 500 kg, garums 1,5 m, pleznu izpletums 2 m, augstums 60 cm. Olas dēt viņa bija beigusi, tagad bruņurupuču mamma strādāja, lai maskētu vietu, kur tās paslēptas.

Ūdens iemītniekam darīt to sausajās smiltīs laikam nav vis viegli. Kārtīgi atvēzējusies, bruņurupuciene sita pleznas pret smiltīm un grūda tās atpakaļ. Katru vēzienu pavadīja smaga stenēšana. Tad par dažiem grādiem lēna pagriešanās un atkārtota smilšu pārvietošana. Tā vēl un vēl. Nevienam nav jāzina, kur karstajās smiltīs no olām izšķilsies jaunā bruņurupuču paaudze. Nezinu, vai tās var nosaukt par asarām, kas ritēja no bruņurupucienes acīm, bet mums, īpaši sievietēm, tas likās tik aizkustinoši… Kad ierakumi bija sarakti gana maldinoši, bruņurupuciene devās uz jūru. Atspiedusies uz pleznām, pārvietoja smago ķermeni, atstājot smiltīs iespaidīgu sliedi. Vērojot notiekošo, ne mirkli nespējām novērst skatienu, laika izjūta bija pilnīgi zudusi, laikam labi apzinājāmies, ka kaut ko tādu redzēt lemts tikai vienreiz. Tādēļ, pirms bruņurupuciene pazuda okeāna viļņos, steidzām to viegli noglāstīt pateicībā par dāvātajiem iespaidiem un laikam jau tomēr kā atvainošanos, ka nespējām apslāpēt cilvēcisko ziņkārību un uzmācīgi vērojām tik intīmu notikumu.

Patiesībā jau sajūtas un domas visu laiku darbojās diezgan duālās pozīcijās. No vienas puses, un tā izrādījās spēcīgāka, ir taču tik interesanti savām acīm skatīt dienvidu puslodes jūras iemītnieku, kurš tikai vienreiz gadā iznāk krastmalā, lai izpildītu dabas nolikto misiju – izdētu olas savas cilts turpinājuma vārdā. No otras puses, neatstāja sajūta, ka nav īsti labi vērot dzīvnieku, kad tas dara savu svēto darbu, īpaši tad, kad tiek dētas olas. Jā gan, mums tiešām veicās, netālu no pirmās bruņurupuču mammas krastā bija iznākusi arī otra. Viņu mēs sākām vērot, kad bruņurupuciene bija izrakusi 70 cm dziļu bedri, kurā nu cita pēc citas bira tenisa bumbiņām līdzīgas olas. Skatot bruņurupučus, kāri tvērām informāciju no citiem skatītājiem. Tā uzzinājām, ka dēšana var ilgt divas stundas, smiltīs atstājot no 80 līdz 200 olām. Viss process no iznākšanas krastā līdz atgriešanās mirklim ūdenī – četras stundas.

Otrā dienā, ar vēsāku galvu saliekot kopā iespaidus un iegūto informāciju, sapratām, ka bruņurupuču dzīvi liedagā stingri uzrauga dabas aizsardzības organizācija, kuras pārstāvji kontrolē tūristu klātbūtni, gan ierobežojot viņu ziņkārību, gan palīdzot vērot dabas fenomenu. Tieši viņi rada sarkano lukturīšu gaismu, lai tumsā būtu redzams, kas notiek. Parasto dzeltenbalto gaismu izmantot nedrīkst, tā bruņurupučiem esot traumējoša. Kā nopratām, dabas aizsardzības organizācijas pārstāvji nelaiž klāt nevienu, kamēr bruņurupuči iznāk krastā, izrok bedri olu dēšanai un sāk dēt. Viņi seko līdzi, lai netiktu spīdināta spoži baltā gaisma, netiktu fotografēts, lai cilvēki neizdomātu kaut kā “palīdzēt” vai traucēt dzīvnieku darbībai. Tas laikam izskaidro to, kāpēc cilvēku tik apdzīvotu vietu, kur tikai 40 m – 50 m attālumā ir pat modernas viesnīcas, bruņurupuči joprojām uzskata par piemērotu savas nākamās paaudzes šūpulim.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Vīriešu peldbikses – 2024.gada vasaras tendences

18:06
03.07.2024
8

2024.gada vasara vīriešiem, kas bieži atpūšas pludmalē, piedāvā plašu peldbikšu izvēli – ikvienai gaumei un augumam. Šogad svarīgākais ir funkcionalitāte, ērtums un stilīgs izskats. Lūk, daži no galvenajiem trendiem, kas dominēs pludmalēs un baseinos šajā sezonā. Klasiskās peldbikses Klasiskās vīriešu peldbikses ir teju vai mūžīgs variants, kas nekad neiziet no modes. 2024. gadā tās piedzīvo […]

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
70

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
668

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
276

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
23
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi