Rudenī, kad ūdens ezeros kļūst vēsāks, pieaug zivju aktivitāte un makšķerniekiem lielākas cerības tikt pie kārotās līdakas. Tas, iespējams, vairāk attiecas uz iesācējiem, jo pieredzējušie makšķernieki tukšā nepaliks gandrīz nekad. Par līdakām, to copi “Druva” runāja ar pieredzējušo makšķernieku, līgatnieti Pēteri Lideri.
– Vai līdaku cope ir atkarīga no gadalaika?
– Var teikt, ka līdaka paliek līdaka, tā grib ēst visu gadu, arī ziemā. Protams, katrs, kurš kaut nedaudz nodarbojas ar makšķerēšanu, zina, ka šīs zivis ir īpaši ēdelīgas pavasarī pēc nārsta, bet otrs posms ir pirms ziemas, kad līdaka cenšas saēsties, jo ziemā liela barošanās nenotiek. Ēšanas aktivitāti ietekmē arī citi faktori, kaut vai ūdens temperatūra. Noteiktā temperatūrā līdakas labi jūtas un tām ir laba apetīte.
Pirms ziemas ir pat divi izteiktāki barošanās periodi. Viens tagad, kad ūdens sāk atdzist, sākas pirmās salnas, otrs tad, kad ezerus pārklāj pirmais ledus. Tad līdakas ir ļoti aktīvas un ēd visu, kas gadās. Varbūt tas saistās ar barības bāzi, jo zem ledus sīkās zivteles ir apjukušas un līdaka tās var viegli saķert.
Vasarā, kad ir karsts, līdakas ir mazāk aktīvas. Tad ūdens temperatūra samērā augsta, zivs no rīta nāk kaut ko apēst un pēc tam guļ līdz vakaram vai naktij, kad atkal sākas aktivitāte. Ziemā ir kaut kas līdzīgs, tad arī zivs ir mazaktīva. Tas gan attiecas uz lielajām līdakām, jo mazās, augošās ir aktīvas visu laiku. Tām nekas netraucē uzēst.
– Vai tas nozīmē, ka makšķerniekam iesācējam labāk censties kādu līdaku dabūt rudenī vai vēl labāk – pavasarī pēc nārsta?
– Tā ir, jo tad līdakas ēd daudz, varētu pat teikt, negausīgi. Kad šajā laikā izvelc lielāku līdaku, tās kuņģis ir pilns ar mazajām zivtiņām. Man trāpījušās līdakas, kurās ir desmitiem apēstu asarīšu. Savulaik Burtnieka ezerā izvilku astoņus kilogramus smagu līdaku, izņēmu divas riekšavas mazo zandartiņu. Togad bijis labs zandartu nārsts, to bija pilns ūdens, velkot vobleri, tie uzdūrās uz āķiem. Tad līdakas izmantoja šo bagātīgo piedāvājumu.
Pavasarī ir visādas iespējas noķert līdaku gan uz dzīvo ēsmu, gan ar spiningu, gan velcējot.
-Vai dažādos ezeros jāizmanto atšķirīgas iemaņas, makšķerēšanas rīki, mānekļi?
– Jā, jo ir seklie ezeri, piemēram, Babītes, Lobes, Engures, Kaņiera ezers, un ir dziļie, piemēram, Alūksnes ezers, Alauksts. Burtnieks vispār atšķiras, tas ir ļoti interesants ezers, jo sezonas laikā tā līmenis var mainīties pat par diviem metriem. Pavasaros, kad bijis daudz sniega, viss reizē kūst, tur ieplūst tāds daudzums ūdens, ka apkārtējie krūmi ir zem ūdens, līdakas sapeld tajos un tur arī iznārsto. Šajā ezerā nav noteiktu mānekļu, kas noder.
Reiz kāds Latvijā zināms makšķernieks teica, ka viņam katram ezeram ir sava mānekļu kaste. Bet uz Burtnieku tā nevar sagatavoties. Tāpēc man šis ezers patīk, jo tur jābūt radošam. Vienā reizē var noderēt vieni mānekļi, bet, piemēram, pēc nedēļas ūdens nokrities par pusmetru, iepriekšējie mānekļi neder, vajadzīgi citi. Īpaši tas attiecas uz velcētājiem.
– Cik ilgā laikā makšķernieks saprot, būs līdaku cope vai nebūs? Pieļauju, ka tas atkarīgs no pieredzes.
– Protams. Ir gadījies, ka neko nenoķeru, bet tas tomēr ir ļoti reti. Tajā pašā Burtniekā, ja galīgi neveiksies, pāris mēra līdaciņu tomēr noķeršu.
Laika apstākļi noteikti ietekmē lomu. Piemēram, esi sagatavojies velcēt, bet ir saulains bezvēja laiks, un zivs taču mani redz pa lielu gabalu. Tad skaidrs, ka ne uz ko dižu cerēt nevar, bet arī tad ir savi paņēmieni, kā tikt pie loma. Ir jau daudz dažādu apstākļu, kas iespaido, bet tiem pārāk uzmanību nepievēršu, braucu uz copi tad, kad ir brīvs laiks. Man bieži sanāk gatavoties sacensībām, tad nu braucu un gatavojos. Jo arī sacensībās būs jāmakšķerē tādā laikā, kāds būs, nevarēs izvēlēties. Tiesa, nesen notikušajā spiningošanas čempionātā vienu dienu tomēr sacensības atcēla, jo ezerā bija pārāk liels vējš. Alūksnieši stāstīja, ka tik lielu vētru viņi neesot pieredzējuši.
Makšķernieki, kuri regulāri brauc uz līdaku copi noteiktā ezerā, ir to labi iepazinuši. Viņi zina, kādā vējā līdakas ķersies tajā vietā, citos laika apstākļos – citā. Es pēdējos gados daudzmaz esmu apguvis Burtnieku, un tur ir citādi knifi. Parasti līdakas ķer tajā krastā, uz kuru pūš vējš, jo tur sapūš siltāku ūdeni un tur ir vairāk mazo zivtiņu. Bet Burtniekā viss ir otrādi. Ezers ir sekls, ar lēzeniem krastiem, un vējš ūdeni pie krasta sakuļ tādā ķīselī, ka tur mazo zivtiņu nav, tātad nav arī līdaku. Pat ja ir, tā neredz mānekli. To nezinot, var palikt tukšā.
Ir labi censties pamatīgāk iepazīt vienu ūdenskrātuvi, bet interesantāk pabraukāt pa vairākām. Man patīk Burtnieks, ļoti labprāt aizbraucu uz Alaukstu, Inesi, Alūksnes, arī Ķīšezers ir foršs. Protams, aizbraukt uz Alūksnes ezeru ir divreiz tālāk kā uz Alaukstu, bet, tā kā ezeri līdzīgi, labāk izvēlos to, kurš tuvāk.
– Radies iespaids, velcēšana ir nodarbe slinkākiem makšķerniekiem, sēdi laivā, lai motors to dzen, un gaidi, kad zivs uzķersies.
– Tas ir mānīgs priekšstats. Tiem, kuri ir kategoriski velcēšanas noliedzēji, saku, lai pamēģina pavelcēt un noķert. Tas nav tik vienkārši, kā izskatās. Jebkura nodarbošanās jāmāk, arī velcēšana. Kaut makšķerēju visu savu apzinīgo mūžu, mans velcēšanas stāžs nav pārāk liels. Velcēt iemācījos pirms gadiem desmit, kad aizbraucu uz Volgu. Tur tā bija vienīgā iespēja noķert samu. Sākumā pusotru dienu nobraukāju pa tukšo un tad sāku interesēties, kas par vainu. Vietējie makšķernieki man atklāja velcēšanas noslēpumus, un uz Latviju atbraucu jau daudz gudrāks. Varēju jau noķert zivi Daugavā, Alūksnes ezerā, bet Burtniekā, kas krietni seklāks, sākumā bija grūti. Nācās atkal mācīties no jauna, jo šajā ezerā ir daudz nianšu. Tāpēc nav pamatots stereotips, ka velcēt viegli – sēdi laivā, lai vizulis pats ķer līdaku. Tā nenotiek, māneklis pats zivi nenoķer, tas jādara makšķerniekam. Pazīstu daudzus makšķerniekus, kuri ilgi mācījušies, lai velcējot tiktu pie loma.
– Kādi bijuši lielākie šīs vasaras lomi?
– Nekādi lieli monstri nav bijuši. Jūnija sākumā izvilkts 4,2 kg zandarts Ineša ezerā. Arī līdaka Burtniekā ap četriem kilogramiem. Man ir sajūta, ka Burtniekā lielo zivju paliek stipri mazāk, jo zvejotāji ar tīkliem ezeru iztīra. Patiesībā tur gaidāmas interesantas cīņas. Gribot aizliegt velcētājiem vilkt divus kātus, tikai ar vienu. Tajā pašā laikā grib aizliegt ņemt vairāk nekā trīs līdakas un trīs zandartus. Tad kāpēc pirmais aizliegums? Tas kļūst bezjēdzīgs, ja ir skaita limits. Ja ļautas tikai trīs zivis, lai ķer kaut ar pieciem kātiem.
– Pērn Līgatnē tavā vadībā sākās jauno makšķernieku skola. Tā turpinās?
– Vasarā paņēmām brīvlaiku, jo tad bērniem citas nodarbes. Tagad novada sporta svētkos pametām mērķī, bet tūlīt jau skoliņa darbību atsāks. Ceru, ka turpinās tie, kuri sāka, varbūt vēl kāds jaunais pievienosies. Speciāli meklēt neskriešu, mācīšu tos, kuri grib apgūt šīs iemaņas.
Komentāri