Garšaugu dārzā pēc ziemas miera no zemes spraucas lupstājs, daudzām leģendām apveltīts augs, par kuru saka: lupstājam noteikti jābūt pie mājas, vislabāk durvju tuvumā. Lupstājs ir garšaugs, ievests no Vidusjūras reģiona un viduslaiku dārzos stādīts jau apmēram 15.gadsimtā. Gan kungu, gan vienkāršo ļaužu virtuvē ar lupstāju izlīdzējās, ja pusdienām gaļa vairs nebija tik svaiga un “smaržoja” ne īpaši apetelīgi. Lupstāja sakņu, sēklu vai lakstu piedeva arī mūsdienās ietilpst daudzos garšvielu maisījumos.
Eiropas vidienē un vāciski runājošajās zemēs lupstājam piedēvē spēju veicināt vīriešu potenci un ārstēt dažādas kaites. Par auga “viagras” spējām nav lasīti pētījumi, taču lupstāja tēja labi palīdz pēc lielas izēšanās un pārēšanās. Lai gan sens ticējums vēsta, ka lupstājs jāstāda pie durvīm, lai atbaidītu mošķus un sliktus cilvēkus, patiesībā tas tur aug, lai būtu saimniecei pa rokai, jo, ar saberztu lapiņu sarīvējot kukaiņu kodumu, pēc brīža būs aizmirsušās gan sāpes, gan nieze.
