“100 raksti tiem, kas meklē Gaismu” – tā saucas Latvijas simtgadei veltītā kompozīcija. To Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, strādājot Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centrā darinājusi latviešu Rita Grendze, māksliniece no Amerikas.
* Cēsīs. Atvadoties no pilsētas, Rita Grendze teic, ka viņai paliks vislabākās atmiņas par laiku, ko pavadījusi, dzīvojot un strādājot Pasaules latviešu mākslas centra rezidencē Cēsu vecpilsētā. FOTO: Mairita Kaņepe
Tiem mākslas centra apmeklētājiem, kas gadu jau aplūkoja, (daži pat ripināja) un šifrēja savdabīgo metāla bumbu kopu “Veltījums Luīzei”, Ritas Grendzes vārds ir pazīstams. Izaugusi Klīvlendā latviešu mācītāja un skolotājas sešu bērnu ģimenē, Rita ar pateicību piemin vecākus, kuri, neskatoties uz visai pieticīgiem apstākļiem, bērniem deva iespēju iegūt augstāko izglītību. Amerikā nevienam tā netiek dāvāta bez maksas. Rita par visu vairāk vēlējās saistīt dzīvi ar mākslu. Zīmēt! Pieci mācību gadi Klīvlendas mākslas institūtā deva bakalaura grādu un māksliniecisko domāšanu.
Darbs Klīvlandes muzejā, IKEA firmā Ņujorkā labs, radošs, bet arī nogurdinošs. Un droši vien, ierobežojošs. To gan Rita nesaka. Bet viņai gribējās vairāk, un pieteicās maģistratūrai četrās augstskolās vienlaikus. Un iestājās Krānbrukas akadēmijā, vienā no pazīstamākajām mākslas augstskolām ASV. Rita izvēlējās tekstilu. Viņa ir ieguvusi Fulbraita stipendiju.
Mūsdienu tekstilnieks vairs nav tikai audumu, paklāju, tīklu audējs, bet mākslinieks, kas strādā ar materiāliem, virsmām, kas līdzīgi audumam burzās, plīst, irst, gludinās un krokojas, krāsojas un mazgājas, vārdu sakot, bez liekas pretošanās pakļaujas autora vēlmei paust domu. Līdzīgi audējam, kas sakārto velkus nītīs, tad stundām un dienām sēž stellēs, tikpat neatlaidīgi Rita Grendze liek savu kompozīciju elementu pie elementa, veidojot iespaidīgas instalācijas, izvēršot telpā savu ideju un aicinot skatītāju – laikabiedru virtuālā pārdzīvojumā.
“Tas ir interesanti, mācīties ko jaunu, “saka Rita.” Man jāpazīst materiālu līdz iespēju robežām. Strādāju tikai ar rokām, ar tehnoloģijām varu to pavairot, dalīties. Bet tehnoloģijas atvieglo, piemēram, izmantojot lāzera griešanu daudzveidojas arī mākslas darba valoda. Pasauli var piedzīvot dažādi. Instalācija ir piedzīvojums, kur iesaistās laiks un telpa. Un ideja ir svarīgākā daļa.”
Laikmetīgā māksla prasa skatītāja aktīvu līdzdalību un nopietnu iedziļināšanos. Paradoksāli, bet bieži vien mākslas darbs sākas ar uzbrukumu skatītājam. Ar neierastiem izmēriem, jaunas mākslas valodas arsenālu. Ne vienmēr skatītājs ir gatavs aktīvai mākslas darba izzināšanai, attiecību saskatīšanai.
Cēsu galerijā otrajā sezonā tika eksponēta Ritas Grendzes instalācija “Luīzei”. Tas bija dažāda izmēra metāla sfēru komplekts, autore bija norādījusi to nepiespiesti izvietot telpā un neliegt bērniem lodes arī pārvietot. Sākumā skatītāji, mani ieskaitot, darbam īpašu uzmanību nepievērsa, ja nu vienīgi, izlasot nosaukumu, paraustīja plecus. Kas to lai zina, ko mākslinieks domājis. Bet tad viena sfēra nokļuva manās rokās. Un es ieraudzīju! Divu pusložu sametinājumu. Atvērumu starp abām puslodēm. Man likās, redzu pretstatu savienojumu, kas rezultātā kļūst par sēklotni! Tad ieraudzīju citas sfēras, saskaitīju septiņus dažādus lielumus un katrai lodei individuāla lieluma atvērumu. Likās, redzu paaudzes! Cita devusi vairāk, cita mazāk.
Un ko tikai skatītāji šajā darbā nesaskatīja! Izbērtas pērles, riekstus, zīles, kafijas pupiņas, sēklas un pat pasaulē izkliedētās latviešu tautas dažādas paaudzes. Lai cik dažādos ceļos Ritas darbs mūs vilināja, kopīgais palika. Pēctecība. Pārmantošana. Progresīva vai regresīva, bet izvērsta laikā. Protams, gribējās uzzināt, ko īsti domājusi autore pati un cik tuvu idejai mēs, skatītāji, bijām pietuvojušies. Izrādās, šis darbs runāja par mākslas vērtību pārmantošanu laikā.
Visai mulsinoši ir iedomāties nelielā auguma mākslinieci ar autogēnu rokās. Bet Ritai ne materiāls, ne fiziska piepūle nav šķērslis ambiciozu māksliniecisko ideju īstenošanai. Ceļš uz veltījumu Latvijas valsts jubilejai ir aizsācies ar apjomīgu instalāciju “Susuration” (čaboņa, čalošana), kurā kā domas iemiesotāju māksliniece izmantojusi nevajadzīgas grāmatas, žurnālus, grāmatu lapas – gara mantas, kam laiks un sabiedrība devusi savu spriedumu… Grāmatu un lapu straumes, teksta un domu straumes, vakar aktuālas un šodien aizmirstas, instalētas telpā un laika plūsmā, liek domāt par attieksmi, par attiecībām, par laika varu un mūsu katra vietu mūžīgajā kustībā un mainībā.
“100 raksti tiem, kas meklē gaismu” arī top no 100 aizmirsto grāmatu lapām. Savienotas līdzās, cieši turot sevī iekļautās tekstu rindiņas – domu fragmentus, tās padodas dreļļu rakstiem, kurus māksliniece uzklāj salīmēto lapu plaknēm, uzburot auduma vīziju. Tekstīlija, viena no senākajām amatniecības nozarēm, dreļļu dvielis, galdauts, ceļš… Visi šie senie simboli satek kopā, lai paceltu skatītāja skatienu pretī gaismai, kuras ceļam māksliniece kopā ar Cēsu Mākslas skolas audzēkņiem un pedagogiem galdiņu rakstos izgriezusi lodziņus. Gaismas ceļam. Citam lielāks, citam mazāks, dažam zelta maliņa, un cits ne gluži precīzs… Bet aiz katra Lielais Bibliotēkas Logs, aiz tā Daugava… Rīga…Latvija… Pasaule. Un Gaisma.
Visbiežāk instalāciju telpā komponē horizontāli. Instalācija Gaismas meklētājiem iecerēta vertikālā ritmikā, ceļot skatītāja skatienu, domu un muguru augšup.
Bet aiz visu 50 dreļļu virsmām apslēptas 50 sudrabotās. Izzināšanu aicinošais noslēpums. Mirdzums, kas vienmēr vilinās Gaismu alkstošos.
Latviešu amerikāņu mākslinieces Ritas Grendzes instalāciju “100 raksti tiem, kas meklē Gaismu”, no maija var skatīt Nacionālajā bibliotēkā Rīgā.
Komentāri