Zviedru šamane ar latviešu kokli

Smaidīga tumšmate sēž blakus darbgaldam, mūzikas instrumentu sagatavēm, zāģiem un kaltiem, stāsta par sevi un brīžiem ar domīgu skatu veras kādā dziļākā pasaulē, brīžiem paraugās uz sarunu biedriem un noglāsta kokli – savējo, pašas darināto. Pasaules apceļotāja, šamanisma praktizētāja, teoloģijas maģistre un divu dēlu mamma zviedriete Frederika Venner­mo atbraukusi uz Latviju no Ūmeo, lai realizētu kādu īpašu sap­ni – izgatavotu kokli. Saruna notiek, piepalīdzot tulcei Dainai Zalānei. Tekstā izmantoti biogrāfiski fakti no Frederikas rakstītā par kultūru apmaiņas projektu “Joikas un dainas” .

Frederika Vennermo stāsta, ka viss sācies pirms trim gadiem Nor­vēģijā, Lavangenā, sāmu šamaņu festivālā “Isogaisa”: “Satiku Dainu (Dainu Zalāni –aut.), Andri un folkloras kopu “Ore”. Tur visi spēlēja kokles un visi “ģība” no koklēm.

Apmeklēju mūzikas instrumentu meistarklases. Man ierādīja, kā turēt pirkstus uz kokles stīgām un dažas vienkāršas melodijas. Es ne­zinu, kas notika, bet pēkšņi divas stundas bija pagājušas un es biju pilnīgi samīlējusies šajā instrumentā. Katru dienu mācījos spē­lēt. Latvieši skaidroja tau­tasdziesmu tekstus un stāstīja par folkloras kustību Latvijā. Lū­dzu, lai meistars Andris Roze izgatavo man kokli, un saņēmu sūtījumu tieši pirms Ziemas­svēt­kiem. Aprīlī atbraucu izgatavot mūzikas instrumentu pati savām rokām.”

Pirms tikšanās ar “Ori” Frede­rika par Latviju zinājusi tikai to, ka ir tāda valsts, kas atguvusi neatkarību: “Par kultūru un mūziku neko nebiju dzirdējusi. Festivālā “Isogaisa” mani pārsteidza dai­nas, latviešu stāsti par tradīcijām un tautasdziesmu saturu. Pirmo­reiz ierados 2015.gadā uz folkloras festivālu “Baltica”, pēc tam Cēsīs festivālā “Joikas un dainas” piedalījos radošajās darbnīcās kā brīvprātīgā palīdze. Pagājušajā ga­dā biju Cēsīs uz festivālu “Sviests”.

Mani pārsteidza, ka Latvijā ir ļoti izkopta dziedāšanas un dejošanas tradīcija – folkloras kopas, kori, deju kolektīvi. Liekas, ka jebkurš iedzīvotājs ir iesaistīts kādā no procesiem: dzied, dejo, spēlē instrumentu. Tas ir tik spēcīgi! Pārsteidza veids, kā apgūst tradīcijas, nodod senās zināšanas. Šeit to dara visi kopā, folkloristu bērni turpat spēlējas vai sāk apgūt kādu instrumentu, līdz iekļaujas grupā, bet Zviedrijā viss notiek atsevišķi – ir kori vai mūzikas grupas bērniem un pieaugušajiem.”

Frederika ir akadēmiska pētniece un pasaules cilvēks. Daudzus gadus dzīvojusi Gvatemalā, mācījusies dziedināšanu pie vietējās ko­pienas šamaņiem, apceļojot dau­dzas valstis, apbraukusi apkārt pasaulei vairākas reizes, interesējusies par mūsdienu šamanismu, lai vairāk izprastu savas saknes un atrastu vēsturiskās sakarības starp senajām tradīcijām un mūsdienu pasauli.

Ja kāds svešzemnieks Latviju ap­meklē jau ceturto reizi, noteikti ir vairāki iemesli, ne tikai kokles darināšana. Frederika atzīst, ka braucieniem uz Latviju ir divi mērķi – personiskais un pētījumu: “Kad satiku latviešus, nolēmu uzzināt vairāk par senajām tradīcijām, noskaidrot, vai tās tiek koptas arī tagad. Sākumā domāju, ka diplomdarbā iekļaušu arī kaut ko no latviešu kultūras, taču tas būtu iznācis pārāk apjomīgs projekts. Turpmākajā pētījumā izmantošu kokli kā ceļu un caur tās skanējumu iepazīšu latviešu kultūras simbolus, mitoloģiju un tās pielietojumu mūsdienās.

Pētot mūzikas instrumentu spēli un muzikantus, kuri šādi spēj sazināties ar gariem, esmu bijusi Īri­jā, Meksikā, Salvadorā un Hon­durasā, kur vēl saglabājušās senās tradīcijas dziedināt ar dziesmām un mūziku. Līdz šim nekur nebiju redzējusi un dzirdējusi koklei līdzīgu instrumentu. Tagad zinu, ka arī Igaunijā un Somijā ir sava kantele, bet kokle man ir pirmā.

Latviešu kokli varu salīdzināt tikai ar sāmu bungām, kuras var lietot dažādi – deju vai dziesmu pa­vadījumam, ritmam vai meditācijās, dziedināšanā – abi instrumenti tiek lietoti saietos kā svēti instrumenti, lai nonāktu saskarsmē ar garīgo realitāti šamaņu ceļojumā. Manuprāt, kokle ir daļa no kultūras, vides, vēstures un cilvēkiem. Tā var būt ļoti maiga, skum­ja un priecīga. Pāris stundu dienā cītīgi spēlēju, priecājos par instrumenta skanējumu un meditēju. Kad braucu ar prāmi no Igaunijas uz Somiju, bija silta vasaras diena, sēdēju uz klāja un spēlēju. Daudzi nāca klausīties un fotografēja.”

Palīdze tulkošanā Daina Zalāne iestarpina, ka Frederika spēlē kok­li labāk nekā dažs vietējais latvietis. Taču Frederika pat neievēro uzslavu un turpina: “Jau pirms atbraukšanas domāju par savu kokli, kādu enerģiju tajā ielikšu. Tai ir laivas priekšgala forma, kas nesīs skaņu gluži kā laiva pāri ūdeņiem. Iegrebu mazu skandināvu pūķīti, kuram būs skaņa jā­vada, latviešu dievietes Laimas slotiņu un Jumi. Mana jaunā kokle ir vienlīdz viegla un stipra, apvienojot sievišķo un vīrišķo enerģiju, tajā ir ielikta ne tikai mana, bet arī meistara Andra enerģija, jo viņš daudz palīdzēja. Pamatne ir no liepas, Andris man teica, ka tas ir sieviešu koks, mīksts un viegli apstrādājams, virsma no bērza. Ie­mācījos darināt celaini, ko piesiet koklei.”

Tikai sarunas beigās izdodas izvilināt Frederikas secinājumus par latviešu folklorā atrastajām ša­manisma pēdām. Vienkāršajā, it kā bērnu dziesmiņā “Ar vilciņu Rī­gā braucu tēvam pirkti tabaciņu”, viņa saskatījusi līdzības ar citu tautu šamaniskajiem motīviem. Vilks var būt palīgs šamaņa gara ceļojumam, tabaka vai arī kāda cita viela, piemēram, bērza čagas dzē­riens, izmantota rituālajam zie­dojumam. Izrādās, tieši bērnu dziesmās visvairāk saglabājušies senie motīvi. Frederika apgalvo, ka jebkurā kultūrā ir bijusi tradīcija dziedināt ar šamanismu: “At­šķirīgas ir tikai metodes – vai izmantoja augus, mūzikas instrumentus, kaulus vai ko citu. Pēc tā arī veidojas amata nosaukumi, kuru ir daudz vairāk nekā šamanis, dziednieks un zāļu sieva.

Latvijā atgriezīšos vēl. Man nav plāna pārcelties uz šejieni, bet, turpinot pētījumus, noteikti brauk­šu atkal. Tas ir tik tuvu – tikai trīs stundas līdz Rīgai!”