Cik gan daudz nav rakstīts un runāts par latviešiem Īrijā? Bet šī tēma aktualitāti nezaudē. Netrūkst cilvēku, kuri vēl joprojām izbrauc no Latvijas, un tādu, kuri atgriežas mājās…
Mārsnēniete Inese Ceriņa un priekulietis Andrejs Razuvanovs uz Īriju aizbrauca pirms nepilna pusgada. Viņi paši smejas –
tur sēņojot. Strādā vienā no labākajām šampinjonu audzētavām. Jaunieši par dzīvi nesūdzas. Andrejs saka, viņš nedēļā tur nopelna tik daudz, cik mēnesī pelnījis Latvijā.
“Aizgāju no darba a/s “Cēsu alus” un kopā ar draudzeni nolēmām doties prom. Trīs dienu laikā nopirkām biļeti, sakravājām somas un aizbraucām,” stāsta puisis un atzīst, ka jaunajā vidē iedzīvojušies ātri. Kolektīvs tur esot foršs.
“Lielākā daļa sēņotāju esam latvieši. Pēdējā laikā iebrauc ļoti daudz taizemiešu. Bet poļu gan ir maz. Turklāt Polijā ir mainījusies ekonomiskā situācija, un pagājušajā mēnesī no Īrijas mājās aizbrauca apmēram astoņdesmit pieci tūkstoši poļu,” stāsta Andrejs un, runājot par latviešiem, vērtē, ka viņu sēņu angāros visvairāk. Latvieši no Alūksnes, Gulbenes, Valmieras, arī Latgales pilsētām un ciemiem.
Puisis stāsta, ka latvieši tur tālumā daudz runā par mājām. Kāds ik uz soļa piemin bērnus, kāda vīru, radus vai vienkārši stāsta par mājām. Ik dienas tiek sūtītas vēstules un atskan telefona zvani no Latvijas.
“Cilvēki uz Īriju brauc pelnīt naudu iztikšanai. Ļoti daudzi ir pametuši ģimeni tikai tādēļ, ka jāpelna nauda kredītiem, bērnu studijām vai medicīnas pakalpojumiem. Viena meitene no Liepājas Latvijā atstājusi mazu bērniņu, viņai ir ļoti grūti,” par dzīvi Īrijā stāsta puisis un jautāts, vai tiešām ir tā, ka latvieši tur veido otru dzīvi, neskatoties uz to, ka mājās ir sieva un bērni, saka: “Jā. Cilvēkiem nereti negribot rodas simpātijas un veidojas attiecības. Zinu, ka daži, zvanot uz mājām, par to nestāsta un izliekas, ka viss kārtībā. Taču ir tādi, kuri to neslēpj un pamazām cenšas attiecības Latvijā izbeigt. Tā kā strādāju lielākoties sieviešu kolektīvā, tad teiktu, ka pārsvarā sievietes ir tās, kuras uzsāk citas attiecības svešumā. Bet pamācīt nevienu nepamācām. Katrs savu dzīvi veido, kā vēlas.”
Runājot par dzīves apstākļiem, Inese stāsta, ka dzīvojot lielā mājā, kurā kopā mitinās deviņi cilvēki.
“Dzīvojam atsevišķās istabās, ir kopēja virtuve. Slikti nav. Kādreiz varbūt nākas pastrīdēties raksturu atšķirības dēļ. Taču visi esam latvieši, kopīgu valodu rast nav grūti,” saka Inese un atzīst, ka viņu dzīve Īrijā apmierina. Iegūti jauni draugi, pierasta dzīve un nav jāskaita santīmi, lai varētu izdzīvot.
Komentāri