Šīs vasaras brauciens uz Liepāju apliecināja, ka par kādu pilsētu, gluži kā arī par cilvēku, nevajag spriest tikai pēc pirmās satikšanās. Ja pērn no šīs pilsētas zem liepām aizbraucām ar zināmu vilšanos, šoreiz par to palicis tikai pozitīvs iespaids.
Pirms gada Liepāju nodēvēju par liepziedu un balto plastmasas logu pilsētu, jo tie grezno vai katru veco namu. Šoreiz jau pie šī skata bijām pieraduši, lai gan atkal un atkal nācās nobrīnīties par cilvēku bagāto izdomu, senās koka mājās saliekot baltos plastmasniekus. Iedomājos, ko par šo risinājumu domā mūsu Koka dienu rīkotāji un restauratori.
Ja pērn viesnīca atradās Vecliepājā, kur apkārt tikai vēsturiskā apbūve, šoreiz izvēlējāmies citu, pie paša Jūrmalas parka, Rožu ielā. Viesnīca ierīkota vecā savrupmājā, kas pirms kāda laika pilnībā atjaunota. Līdz jūrai kādi pārsimts metru, un no rīta pirms brokastīm var aiziet nopeldēties jūrā, bet viesnīcas lielākā burvība ir tās jaukais, iekoptais dārzs ar lapenēm, kur siltos vasaras vakaros baudīt mieru un dabas tuvumu.
Jau pērn nolēmām, ka derētu pa Liepāju izbraukt ar riteņiem, jo pilsētas infrastruktūra tam ļoti labvēlīga, un jāteic, ka ar to izvilkām pilno lozi. Turpat viesnīcā noīrējām riteņus, no administratores saņēmām karti ar norādēm, kur derētu aizbraukt, un devāmies ceļā. Atšķirībā no Cēsīm Liepāja ir līdzena, tur nevajag daudzātrumu riteņus, pietiek ar pilsētas velosipēdiem ar trim ātrumiem. Liepāja tiešām ir velosipēdistiem ļoti draudzīga pilsēta, iespējams, Latvijā draudzīgākā. Iekārtoti veloceliņi vairāk nekā 40 km garumā, kas ļauj apceļot visu pilsētu. Ir gan apvienotie gājēju un velosipēdistu celiņi, gan tikai velosipēdistiem paredzētās joslas. Dažā ielā pa vienu pusi veloceliņš ved vienā virzienā, bet otrā pusē – uz pretējo. Viss skaidri parādīts gan ar ceļazīmēm, gan norādēm uz paša veloceliņa. Atliek tikai mīties un braukt. Liepājā ražo arī elektrovelosipēdus, un iespējams iznomāt arī tos, bet tik līdzenā pilsētā gluži vai neērti braukt ar tādu, labāk pamīties ar klasisko piedziņu. Pilsētā ierīkoti vairāki velomaršruti – ”Vecliepāja”, ”Noķer vēju jūrmalā!”, ”Karostas valdzinošais skarbums vai skarbais valdzinājums”, “Maršruts putnu vērotājiem”, bet var vienkārši braukt pa paša izvēlētām ielām un objektiem.
Vispirms devāmies pa putnu vērotāju maršrutu uz Liepājas ezeru, kur izbūvēta laipa, kas aizved uz putnu vērošanas torni. Velosipēdi gan jāatstāj ezera krastā, jo pa laipu ar tiem braukt nevar, bet Liepāja padomāts arī par to, jo daudzviet ierīkotas velonovietnes. Vēsturiskajā centrā un pludmalē uzstādītas vienota dizaina velonovietnes, kas pēc skata atgādina divriteņus. Pārsimts metru garās laipas galā atrodas putnu vērošanas tornis, no kura paveras skats gan uz ezeru, gan Liepāju. Putnu vērotāji te var uzkavēties ilgāku laiku, cenšoties pamanīt iespējami vairāk putnu sugu. Mēs, neiedziļinoties sugās, piefiksējām, ka putni ir, un, papriecājušies par lielisko panorāmu, devāmies tālāk.
Pēc viesnīcas administratores ieteikuma devāmies uz Zirgu salu, kur ierīkots vēl viens putnu vērošanas tornis, taču lielāku interesi izraisīja dambis, kas ved tālu ezerā. Uzzinājām, ka sala un tā sauktais Golodova dambis tikai pavisam nesen padarīti par publiski pieejamu vietu. Agrāk tur bijusi izgāztuve, kas slēgta jau padomju gados. Minētais dambis veidojies, kad daudzu gadu garumā ezerā izdedžus bēris nu jau slēgtais uzņēmums “Liepājas metalurgs”. Bijuši lieli strīdi, ko darīt ar uzbērumu. Vieni teikuši, ka izdedži nav videi draudzīgi, tikmēr otri norādījuši, ka, pat ja tā ir taisnība, labāk šo dambi neaiztikt, lai izdedži stāv it kā iekapsulējušies. Rezultātā uzvarējis otrais variants, dambim pa virsu ierīkots kilometru garš gājēju, velosipēdistu ceļš, kas ļauj nokļūt gandrīz līdz ezera vidum.
Papriecājušies par brīnišķīgo skatu uz Liepāju no ezera puses, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, izvēloties citu ceļu, kas ved gar koncertzāli “Liepājas dzintars”, pa Kūrmājas prospektu, kur skatāma pilsētas himnai “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” veltītā skulptūru grupa. Var piestāt un nodungot par laivinieku, kas dēli tēš; dzintara latviešiem, kas krogos sēž; telefonistiem, kas stabos; varen varošo vārnu un zemei pieplakušo cilvēku mežu. Šajā rajonā arī interesanta vēsturiskā apbūve, skvēriņi, ielas. Atpakaļ ceļš līdz viesnīcai ved cauri Jūrmalas parkam, arī to caurauž velosipēdistu celiņi, un jāteic, Liepājā riteņbraucēju tiešām netrūkst. Ceļā esam pavadījuši gandrīz divas stundas, iespaidi gūti tikai pozitīvi, un ir skaidrs, ka nākamreiz var izšaut kādu vēl tālāku loku, iepazīstot maršrutu ”Karostas valdzinošais skarbums vai skarbais valdzinājums”. Arī šajā vietā nav būts ļoti sen, droši vien arī Karosta atklāsies pavisam citā skatā.
Vakariņās “Patsnieku mājā” tiek nogaršots pilsētas firmas ēdiens “Liepājas menciņi”, kas pagatavots podiņā no kūpinātas mencas, kartupeļiem, sīpoliem un saldā krējuma pēc senas Dienvidkurzemes receptes. Nedaudz apskatām vakarīgo Liepāju, atklājot jauku kafejnīcu “Romas dārzs”, kas tiek piefiksēta kā vieta, kur iegriezties nākamajā Liepājas braucienā.
Mājupbraucot secinām, ka šoreiz Liepāja atklājās daudz pievilcīgāka un vēlreiz atbraukt aicinoša.
Komentāri