Cēsu Valsts ģimnāzijas absolvents Ansis Rezgalis gatavojas uzsākt mācības Rīgas Tehniskās universitātes informācijas tehnoloģiju fakultātes 1. kursā.
Profesijas izraudzīšanās jaunietim nav bijusi viegla. “Informācijas tehnoloģijas izvēlējos, jo juristu jau tā valstī ir par daudz, bet par arhitektu negribēju kļūt,” nosmej Ansis. “Vienu brīdi domāju – galvenais iestāties kādā prestižā vietā. Meklēju prestižāku kursu, izgāju cauri juristiem un arhitektiem, banku un zviedru augstskolām.” Galu galā puisis nonācis pie secinājuma, ka daudzas no tā sauktajām prestižajām profesijām vairs nav pieprasītas. “Tāpēc arī nolēmu apgūt tehnisku profesiju,” nosaka Ansis. “Taču izvēlējos ļoti, ļoti progresīvu nozari, pēc kuras ir liels pieprasījums – informācijas tehnoloģijas. Man šķiet, ka šai nozarei ir liela perspektīva. Kad ierados augstskolā, tur ieraudzīju uzrakstu, ka Latvijā pašlaik jau trūkst seši tūkstoši informācijas tehnoloģiju speciālistu.” Students uzskata, ka pieprasījums pēc datorspeciālistiem tikai pieaugs. “Drīz pat govi bez datora palīdzības nevarēs izslaukt,” nosmej jaunietis. “Bet vispār darboties ar datoriem man patīk un padodas. Kā saka: “Atrodi, ko tev patīk darīt, un tad meklē muļķi, kurš tev par to maksās.””
Kad ieminos par to, ka Latvijā tomēr daudzi labi datorspeciālisti uzskata – darbu nevar atrast, Ansis iebilst, ka tas tik tādēļ, ka liela daļa datorspeciālistu ir slinki. “Var strādāt interneta provaideros (apgādātājos) vai privātos uzņēmumos. Vienkārši daži, kuri nevar atrast darbu, sadomājušies, ka ir baigie profesionāļi un vienīgais, ko viņiem vajadzētu darīt, ir sēdēt mājās un uzrakstīt pāris rindiņas dienā, ar to pelnot lielu naudu,” nopietni paziņo Ansis. “Šajā profesijā jārēķinās ar smagu rutīnas darbu. Mani tas absolūti nebiedē, jo es ceru, ka tikšu tādā amatā, kur varēšu uzrakstīt pāris rindiņas pa dienu un neko nedarīt,” puisis nosmej un piekrīt, ka visi jau vienmēr meklē vieglāko ceļu.
Ansim paveicies ar vērtējumu ģimnāzijas beigšanas centralizētajos eksāmenos. Šie vērtējumi viņam ļāva iekļūt budžeta grupā veselās divās augstskolās, arī Latvijas Universitātē. “Kad jautāju, pagājušā gada absolventi ieteica mācīties LU, jo tur mācot ja ne labāk, tad praktiskāk,” par izvēles grūtībām stāsta Ansis. “RTU nosedz ļoti lielu teorētisko bāzi, un mums būs jāmācās daudz kas tāds, ko simts gadus neviens darbā neprasīs. LU varētu būt krietni piezemētāka un tuvāka realitātei, bet tajā pašā laikā LU ir krietni grūtāk saglabāt budžeta vietu un stipendiju. Tur vairāk jācīnās. Turklāt mani interesē zinātniskā puse, ko piedāvā RTU.”
Par savām zinātniskajām interesēm Ansis saka: “Esmu diezgan daudz interesējies par ģenētiskajām kodēšanām, evolucionāro datorsimulēšanu. Kad beigšu mācības, noteikti sākšu ar kaut ko vienkāršu, piemēram, strādāt par datortīklu administrētāju kādā firmā. Būtībā, strādājot par administratoru, var viegli iegūt peļņu. Praktiski nekas nav jādara – pārinstalē dažus datorus, uzinstalē antivīrusu un nomaini printerim tinti. Par to pusslodzes darbu, kurā pavadi divas nedēļas mēnesī, saņem savus 200 – 300 latus.” Ansis uzskata, ka ar laiku gan varētu pats iemēģināt roku dažādās zinātniskās sacensībās. “Ir tāds datorprogrammētājs Džefs Hokins, kurš ir diezgan tuvu tam, lai uzveidotu matemātiskās formulas smadzeņu darbībai. Starp cilvēkiem valda uzskats, ka mēs smadzenes nevaram izprast, tās ir tik ļoti komplicētas, bet patiesībā pamatmehānisms ir ļoti, ļoti vienkāršs,” par zinātni aizrautīgi stāsta jaunietis. “Dž. Hokins tuvāko piecu gadu laikā sastādīs matemātisko formulu, un būs iespēja izrēķināt, cik liela varbūtība, ka cilvēks rīkosies tā vai citādi. Pati ideja ir vienkārša – radīt mākslīgo intelektu.”
Kad jautāju, vai puisi nemaz nebiedē straujā zinātnes attīstība, viņš mani mierina ar to, ka nav jau tā, kā rāda zinātniskās fantastikas filmās. “Pašlaik mūsu labākais mākslīgi radītais intelekts ir spējīgs uz tik apjomīgām un nopietnām operācijām kā garīgi atpalicis tarakāns. Mums vēl ir ļoti tālu kur iet,” par zinātnes attīstības iespējām ir pārliecināts Ansis. “Bija izsludināts ļoti interesants konkurss par to, kurš spēs izveidot programmu, kas bildēs atšķirs kaķus no suņiem. Patiesībā ļoti vienkārši, jo pat mazs bērns var pateikt, kurš ir suns, kurš kaķis. Bet mūsu atpalikušā tarakāna – mākslīgi radītā – intelektam tas ir ļoti grūts uzdevums. Joprojām nav programmas, kas varētu ar apmēram 70 procentu lielu precizitāti noteikt, kas bildēs redzams,” nopietni paziņo Ansis.
Ansis uzskata, ka dzīvo ļoti foršā laikā. “Manuprāt, pašlaik zinātnē ir otrā renesanse, jo kopš 2. pasaules kara līdz 90. gadiem bija diezgan lēna attīstība, bet tagad viss atkal ir uzplaucis.”
Komentāri