Kaivēnietis Vasīlijs Šablovskis nerunā gudriem vārdiem par otrreizējiem izejmateriāliem, to izmantošanu, viņš tam, ko citi uzskata par nederīgu, iedod jaunu dzīvi. “Anderu” pagalms sagaida ne tikai ar ziedošiem flokšiem, samtenēm un citām krāšņām puķēm, te ik uz soļa ir kāds pārsteigums. Puķu dobē paēnu atradušas mārītes, pāri ziediem nolūkojas spāres, nesteidzīgi pastaigājas dažāda auguma bruņurupuči, pie mājas sienas nemaz saules nebaidās gliemeži… “Kādreiz pagalmā bija ļoti daudz puķu dobju, kad spēki iet mazumā, jādomā, kā to vasarā atdzīvināt. Vasīlijam izdomas netrūkst,” stāsta “Anderu” saimniece Guntra Šablovska.
Vasīlijs labprāt izrāda, kā izdomājis izgatavot dārza dizaina elementus. “Laikam jau jābūt redzei, lai ieraudzītu. Parasti jau cilvēki paiet garām, neierauga. Ja mežā ieraugu kādu piepi, man tā noteikti jādabū mājās. Vienu, ko vēlāk izmantoju gliemeža ķermenim, ieraudzīju aizvestu uz zāģētavu,” atklāj kaivēnietis un atzīst, ka nav tādas lietas un materiāla, kas vēlreiz kaut kur nenoderētu. Un “Anderu” pagalmā par to var pārliecināties. Mārītes un spāres tapušas no nederīgām automašīnu detaļām. Tikai jāļaujas iztēlei, un pat zupas kausiņā var ieraudzīt mārīti.
“Kad Vasīlijs ko izdomā, mierā neliekas. Viņš var pacietīgi ņemties, līdz sanāk tas, ko iecerējis,” bilst Guntra.
Pret gliemežu ģimeni neviens nevar būt vienaldzīgs. Sasēduši uz soliņa pie mājas. “Piepe, līks kociņš un vecas pogas, lūk, arī gliemezis,” nosmej Vasīlijs. Viņš atzīst, ka svarīgi ir arī izvēlēties īsto materiālu. Bruņurupuča ķermenim paņēmis veco bļodu, bet krāsa no tās lietū un saulē lobās nost. Tad jāgādā speciālā krāsa, bet to darīt dārgi.
“Nav nekā tāda, ko nevarētu izmantot, veidojot kaut ko pagalmam. Vai tad mašīnu ugunsdzēšamais aparāts neder kāda kukaiņa ķermenim? Vai celtnieku ķivere nav piemērota eža veidošanai? Tāpat kāda kanniņa vai plastmasas izstrādājums,” pārdomās dalās kaivēnietis. Viņš arī pārliecinājies, ka ne vienmēr viss iznāk, kā iecerēts. Izgatavojis mājās uzrakstu, lai jau ceļa galā visi redz. “Neizvēlējos fonam pareizo krāsu, pret sauli burtus nevarēja redzēt. Kad kaut ko taisi, jāzina, kur tas atradīsies, vai būs saulē,” tagad vien atmet ar roku Vasīlijs.
Galvas gan kukaiņiem, rāpuļiem un citiem brīnumiem Vasīlijs izvirpo. Vairākas apaļas virpotas ripas sastiprina kopā, un tārps gatavs – Vasīlijs labprāt dalās pieredzē.
Guntra atzīst, ka vīrs ar māksliniecisko redzējumu visur prot kaut ko saskatīt. Pirmās pagalmā salidojušas vaboles. Tas bijis pirms gadiem astoņiem. “Ja darītu tikai to, pagalmā nekam citam vietas nebūtu, tikai maniem darbiem,” nosmej kaivēnietis un norāda uz ūdensrozēm, kas izveidotas nesen.
Vasīlijam kopā ar brāli Dmitriju ir zemnieku saimniecība, tajā desmit piena devēju, un dienas lielākais laiks jāvelta darbam. “Ja kaut ko patīk darīt, tam laiks vienmēr atradīsies,” atzīst Vasīlijs. Par “Anderiem” interesējušies ne tikai pagasta ļaudis, bet Guntra uzsver, ka nekas netiek radīts, lai rādītu citiem. Ar lepnumu saimnieks atceras, ka savulaik “Anderi” atzīta par vienu no sakoptākajām lauku sētām Kaives pagastā. “Pagalmā jājūtas labi. Un pie mums nav arī garlaicīgi,” saka saimniece.
Komentāri