Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Viesos pie aļņa – meža karaļa

Līga Eglīte
13:05
06.12.2017
28
Straupes Pamatsk Ligatne Foto Leglite

Līgatnes dabas takās rīkoja īpašu dienu Latvijas lielākajam meža dzīvniekam, kurš ir apveltīts ar labu intuīciju, izcils peldētājs un nirējs, spēj sasniegt pat 600 kilo­gramu svaru, kā arī ir otrs ­lielākais Eiropā aiz sumbra, ­arī bīstamākais, it īpaši mammas mazuļu audzināšanas laikā. Katrā ziņā visi parametri veido labu komplektu, lai alnis iegūtu karaļa titulu.

Viesu diena tika rīkota, nogaidot, kad aļņu baurs jeb riests pagājis un meža karaļa ģimenē satrauktie prāti nomierinājušies. Interesenti varēja ne tikai novērot Jusi, Fredi, Saulcerīti un pārējos, kopā astoņus iežogojumos mītošos lielos dzīvniekus, bet arī izpētīt nomestos ragus un uzzināt aļņu privātās dzīves noslēpumus stāstos un fotogrāfijās.

“Druva” pasākumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti rīkoja novembra nogalē, sastapa daudzas ģimenes, kuras Dabas takas apmeklē regulāri un interesējas, kad būs nākamā tikšanās. Gan lielus, gan mazus pārsteidza neparasts eksponāts, aļņa Antiņa varoņdarbs riesta laikā – uz raga uztītais drāšu mudžeklis jeb tas, kas palicis pāri no iežogojuma vārtiem. Aktīvi pasākuma apmeklētāji bija Straupes pamatskolas audzēkņi, kuriem bija jāveic dažādi uzdevumi.

Līgatnes dabas taku pirmsākumos uzskatīja, ka alnis nebrīvē nevar izdzīvot, jo tam ir īpašs prasīgums pret barību – tai jābūt ļoti bagātai ar šķiedrvielām un pēc iespējas daudzveidīgākai. Tā paša iemesla dēļ alnis nav apskatāms Rīgas Zoodārzā. Tomēr ar pūlēm un, “izgudrojot jaunu velosipēdu”, Līgatnē izaugušas vairākas aļņu paaudzes, sasniegts vecuma rekords nebrīvē – desmit gadi.

Zvērkope Velga Vītola sola kādreiz sagatavot speciālistiem rokasgrāmatu par dzīvnieku turēšanas noslēpumiem: “Pirmajos darba gados mums vēl nebija nekādu sakaru ar ārpasauli, nezinājām, kā strādā citās valstīs. Man atnesa dienu vecu alnenīti, tolaik vēl nezināju, ka mazulim jādod trīs litri govs piena un drīz vien jāradina ēst citu barību. Tagad rūpīgi novēroju, cik reižu mamma baro mazos, kā viņi sākumā paskribinās pie mammas kājām, kad grib ēst, kādus signālus dod. Tur ir simts toņkārtu, un katra nozīmē ko citu. Aļņu buļļi riesta laikā klusiņām sten, bet alnenes bļaustās diezgan skaļi. Sēžu krūmos ar kameru, gribu redzēt, ko dara aļņu mīlas pāris, bet nē – dzīvnieki konstatē, ka “mamma” skatās, un nekas nenotiek.”

Līgatnes dabas taku iemītnieki savus vārdus ieguvuši gan par godu kādam notikumam, gan izvēloties kalendārā, gan pēc izskata vai uzvedības. Alnis Lats – veltījums Latvijas naudai, Mačo – viesis no meža, kurš riesta laikā apciemoja iežogojumā mītošās aļņu dāmas. Vizbulīte – atrasta, guļot baltajās vizbulītēs. Ja tētis Antiņš, meita – kā gan citādi – Saulcerīte.

Jau pirmajā gadā aļņu puišiem sāk augt ragi. Tas notiek ātri – divi centimetri diennaktī. Brīdī, kad alnis no jaunajiem ragiem noberž pūkaino ādiņu, skats ir diezgan “asiņains”. Tūristi, kam to gadījies redzēt, satraukti ziņo Informācijas centra darbiniecēm: “Tur kaut kas nav kārtībā! Dariet taču kaut ko! Kāpēc te nav vetārsta?” Āda kā lupatu lēveri karājas no ragu galiem vēl pāris dienu.

Velgas Vītolas uzņemtie dzīvnieku tuvplāni noteikti izkonkurētu daudzu pasaulslavenu fotogrāfu bildes. Brīdis, kad dzimst alnēns, kad māte nolaiza tā kažociņu, kad mazulis pieslienas un apņēmīgi meklē mammas pupu – tie ir tik intīmi un personīgi mirkļi, kuri nav domāti neviena cita zvēra, kur nu vēl cilvēku acīm. Velgai ir izdevies būt klāt ļoti, ļoti tuvu, jo viņa ir “zvēru vārdotāja”, glābēja, ārstētāja, auklētāja daudziem dabas taku iemītniekiem. Pirms gada internetā ievietotajam unikālajam foto, kur alnēns ēd no alnenes pupa, Velga pierakstījusi jautājumu: “Kur atrodas fotogrāfs?” Kāds komentētājs izteicis versiju, ka fotogrāfs, ja vēl ir dzīvs, guļ slimnīcā ar salauztiem kauliem. “Savvaļā neviena dzīvnieku mamma nelaistu klāt. Es tajā brīdī tupēju ar fotoaparātu pie alnenes priekškājām, viņa laizīja man galvu. Tā ir īpaša dzīvnieku uzticēšanās, kas man ir ļoti, ļoti vērtīga. Nekad mūžā nebiju slaukusi govi vai kazu, taču reiz nācās slaukt alneni. Pagaršoju pienu – labāks nekā govs jaunpiens.

Alnis ir vienīgais dzīvnieks, kurš nebrīves situācijā, pareizi izaudzināts, arī pieaudzis neapdraud cilvēku. Ne stirnāzīti, ne staltbrieža bulli nevar atstāt mājās, jo tas sāk brukt virsū. Taču savvaļā aļņu mamma ar bērniem vai mežacūka ar mazuļiem ir bīstamākie dzīvnieki. Ne no lāča, ne vilka, ne lūša nav jābaidās, bet no alnenes vai mežacūkas jāturas pa gabalu!” stāsta Velga Vītola.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
69

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
665

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
21
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi