Svētdiena, 5. maijs
Vārda dienas: Ģirts, Ģederts

Japāna – miers, labestība un cieņa

Līga Eglīte
14:47
20.12.2017
23
Ieva Kalnina Japana 1

Cēsniece Ieva Kalniņa šoruden devās uz Japānu, lai tūrisma izstādē “JATA Tourism Expo Japan” pārstāvētu Latviju, demonstrējot ne tikai kokles spēli, arheoloģisko tērpu, rotas un senos rokdarbus, bet arī lai dziedātu un stāstītu par latviešu tradīcijām, kultūru un amatu prasmēm.

Nedaudzajos brīvajos brīžos Ievai bija iespēja iepazīt mazu Japānas stūrīti, vērot senatnīgo, mūsdienīgo un pārbaudīt orientēšanās spējas svešā zemē bez tulka un pavadoņa.

Latvija kā viens Tokijas kvartāls

Ieva Kalniņa par gatavošanos tālajam braucienam stāsta: “Lasīju Dzjuničiro Taņidzaki “Ēnas cildinājums”, arī Haruki Murakami grāmatas, noskatījos vienu raidījumu par ēdienu, mācījos ēst ar irbulīšiem un vēlējos Japānā sajust zemi, pieskaroties tai pa īstam. Man bija sapnis – iet basām kājām pa lauku ceļu.”

Tūrisma izstādē Ievu sajūsminājusi japāņu publika: “Mani priekšnesumi bija koncertstāsti – katru reizi cita tēma, neatkārtojot dziesmas. Ejot uz skatuves, nolēmu, ka kaut ko pastāstīšu, un tā tas aizvijās no bagātīgā latviešu tradici­onālās kultūras mantojuma līdz dziedāšanas tradīcijām. Japāņi bija ļoti uzmanīgi, atsaucīgi, daži pat klausījās aizvērtām acīm un meditējot. Palīdzēja brīnišķīgs tulks Uģis Nastevičs, jo vairākums japāņu labi nezina angļu valodu. Taču viņi pieklājīgi klausās, māj ar galvu arī tad, ja nesaprot.

Pēc koncerta daudzi nāca runāties. Pateicoties aviokompānijas “Finnair” lidojumiem, japāņi tagad zina, kur ir Somija un ka Latvija ir turpat blakus. Viņi jautāja, vai mēs visi tā staigājam (arheoloģiskajā apģērbā), vai runājam krievu valodā, vai mums ir pašiem sava valoda. -Tiešām? Kā jūs runājat? – Viņiem grūti saprast, ka mūsu ir tik maz, tomēr esam spējīgi pastāvēt kā valsts, jo japāņiem ir cits priekšstats par plašumiem un daudzumiem. Pēc Japānas mērogiem Latvijas iedzīvotāju skaits ir viens Tokijas kvartāls.

Dziedāšanas starplaikos rādīju un devu pielaikot rotas – tas visiem ļoti patika. Taču, kad izstāstīju, ka tādas nēsāja pirms tūkstoš gadiem, japāņi gandrīz izmeta no rokām. Izrādās, viņi domājuši – ja spīd, tātad, zelts, ja pirms tūkstoš gadiem, tātad rokās iedots oriģināls. Kad paguru runāt, rādīju līdzpaņemtos senos rokdarbus – adatas pinumu, celošanu, maučus ar pērlītēm un mežģītās jostiņas. Nāca kundzes, pētīja, ko es daru, it īpaši viņas pārsteidza adatas pinums. Daudzviet pasaulē un arī Japānā ir pārliecība, ka visu var nopirkt un ar rokām neko vairs nevajag darīt.”

Hieroglifu džungļos

Eiropas kārtībā izaugušajam nav viegli pārvietoties zemē, kur vairākums uzrakstu ir tikai hieroglifi. Ieva pirmajās dienās jutusies, it kā būtu atņemta kāda maņa, uz hieroglifiem skatījusies tikai kā uz kaut ko skaistu. Kad pirmais satraukums pārvarēts, devusies ceļā vienatnē: “Tulks Uģis Nastevičs man ierādīja sistēmu, kur jāiet, kur būs jāpērk biļetes, kur jādodas tālāk. Sabiedriskā transporta sistēmā blakus hieroglifiem ir uzraksti arī angliski.

Nevienu brīdi nebija sajūta, ka ir nedroši! Uz Tokiju var braukt un mācīties, kā tādā milzu pilsētā iedzīvotāji spēj ievērot disciplīnu. Japāņiem ir ieaudzināts, ka pie vilciena nav nekāda drūzmēšanās, visi stājās rindiņā. Ar eskalatoru braucot, jāstāv kreisajā pusē, jo pa labo steigsies tie, kam jātiek ātrāk. Viss ir līdz pēdējam pārdomāts! Daudz aizlieguma zīmju, piemēram, neaiztikt beigtus kaķus un putnus, nerunāt pa mobilo tālruni autobusā vai vilcienā, skaņa jāizslēdz. Japāna ir mūsu nākotne, pāris soļu priekšā, pavisam cita pasaule.”

Kā tad ar apmaldīšanos? Ievai ir piedzīvojumu stāsts, kuru klausoties, jau kļūst bailīgi: “Nedēļu nodzīvoju ar pārliecību, ka viss ir ļoti sakārtots, apmaldīties nevar. Vajag tikai tā nodomāt! Izkāpu stacijā, gāju, līdz sapratu, ka nav pazīstamo uzrakstu. Tokijā transports ir piecos līmeņos – pazemes, virszemes un vēl pa tiltiem un estakādēm. Jo tālāk gāju, jo viss arvien svešāks. Prasīju ceļu, bet vietējie jau zina tikai kvartālu, kurā strādā un dzīvo. Japāņi ir ļoti izpalīdzīgi pat tajos gadījumos, kad paši neko nesaprot. Man rokās bija karte, pie katra kvartāla arī pilsētas plāni. Tā pamazām tiku atpakaļ uz “savas” ielas ar pazīstamo Šinto svētnīcu. Taču tajā dienā tas pats šajā vietā gadījās vēlreiz, tikai kopā ar japāņu paziņu Makiko.”

Ēšana kā rituāls

Ieva nedēļas laikā tik labi apguvusi ēšanu ar irbulīšiem, ka vairs nav bijis jāpiedomā pie šī procesa, pat japāņu draudzene paslavējusi. Ieva stāsta: “Japānā neredzēju resnus cilvēkus, visi ir slaidi, labā formā, jo šeit vēl arvien saglabājušās senās uztura tradīcijas – dārzeņi, zivis un rīsi. Aizbraucu ar domu, ka neko no tā neēdīšu, līdzi paņēmu rupjmaizi un šokolādi, tomēr viss bija ļoti garšīgs. Japāņi sāk dienu ar miso zupu no fermentētām sojas pupām, to vienīgo nepagaršoju. Zupa tik agri no rīta! Protams, garšas ir īpatnējas. Brokastīs, piemēram, salda omlete. Zaļā tēja ir visādos veidos, arī atdzesēta, kā atspirdzinājums. Vēl ir miežu tēja, griķu tēja, ko dzer saaukstēšanās gadījumos.

Mēs mājās reizēm atļaujamies ēst lēni, nesteidzoties, taču bieži vien fonā skan televizors, blakus avīze, skatāmies telefonā ziņas. Japāņi ļoti koncentrējas uz ēdienu. Irbulīši ierobežo apkārt skatīšanos. Tajā brīdī esi tikai tu un tavs ēdiens.”

Cieņa un rēķināšanās ar citiem

Redzot japāņu tūristus, kam mute aizsegta ar masku, nodomājam, ka viņi tā sargājas no piesārņota gaisa. Arī Ieva, to redzot, jutusies savādi: “Vai viņi baidās, ka es viņiem uzšķaudīšu? Patiesībā tā ir domāšana par citiem. Japāņi lielpilsētā vai ceļojot liek muti aizsedzošo masku, ja viņiem ir iesnas, un, protams, arī savu imunitāti sargājot.

Tokijā starp debesskrāpjiem daudz tempļu – gan senie, pēc zemestrīces atjaunotie, gan pavisam jauni. Japāņi ir ļoti ticīgi, tradīcijas ir dzīvas un apvienotas ar moderno. Ikdienišķs skats – biznesmenis pa ceļam uz darbu piestāj templī un veic rituālu. Paklanoties izrāda cieņu senčiem un dievībām, pateicas par aizsardzību, par veiksmi biznesā un ziedo.

Miers, labestība un cieņa. Tas nav teātris, tas izdodas dabiski un no sirds. Visi ir laipni, un, ja kādam kas iekšā gruzd, tas paliek apslēpts. Augstu novērtēju viņu iejūtīgumu, uzmanīgumu, spēju netraucēt citus. Izteikta emoci­onālā inteliģence! Tas ir ieaudzināts no bērnības – uz visu reaģēt pozitīvi. Agresija tur nav novērojama. Uz ielas viss ir mierīgi, neviens neskatās uz otru uzbrūkoši vai aizdomīgi. Kādā brīdī man bija liels izaicinājums noskaidrot, ko viņi domā pa īstam.”

Pieskaršanās zemei

Lai gan Ievai šajā braucienā neizdevās uzreiz īstenot mērķi – redzēt Japānas simbolu Fudži kalnu un iet ar basām kājām pa lauku ceļu -, tomēr vienīgo brīvdienu, kad nebija jāstrādā tūrisma izstādē, viņa veltīja dabai. Bez pavadoņa un tulka, bet ar zinātāju ieteikumiem Ieva devās ceļā: “Vēl mājās esot, internetā atradu Ha­kone, skaistu vietu, kur ir kalni, karstie avoti, ezeri, svētnīcas un brīvdabas muzeji. Tūrisma pērle, viegli sasniedzama, ap simts kilometru no Tokijas. Kalnos kāpt man šoreiz nesanāca. Uzbraucu ar vagoniņu līdz 1070 metru augstumam, no kurienes, ja ir skaidrs laiks, var redzēt Fudži. Šoreiz tas bija ietinies mākoņos. Arī kruīza maršrutā pa Aši ezeru teorētiski bija iespēja redzēt Fudži, taču nekā. Vēlāk, skatoties internetā citu uzņemtas fotogrāfijas, konstatēju, ka īpašais kalns turpat vien bijis, tikai noslēpies – sak, es ar pirmo reizi nerādos! Pametu kuģīti ar trokšņainiem amerikāņu tūristiem un nolēmu turpināt iet pa krastu, vadoties pēc sajūtām – gan jau tikšu tālāk un atradīšu piestātni, ja ne, griezīšos atpakaļ. Daba Japānā ir brīnišķīga! Meži, takas, milzīgi ciedri, papardes, ziedi un tauri­ņi…

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Būt par diriģentu – un dziedāt

05:05
05.05.2024
14

Nesen klausītājus Amatas kultūras namā priecēja kvinteta “Belcanto” koncerts. Viens no pieciem skaisto balsu īpašniekiem ir ULVIS KRIEVIŅŠ. Ar viņu sarunājāmies par ceļu mūzikā, dziedāšanu kvintetā un nākotnes plāniem. -“Belcanto” ir jauns kolektīvs. Kā tas radās? -Esam apvienojušies pieci draugi. Visi mācāmies Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā diriģentos, es esmu trešajā kursā. Kādā brīdī izdomājām, […]

Kūku māksliniece - no vaļasprieka līdz uzņēmējdarbībai

05:10
04.05.2024
33

“Pēc četriem gadiem kā konditore uzņēmumā, saņemot daudz komplimentu un pateicību par izcilajām kūkām, kas bija tieši tādas, kā klienti vēlējās, radās iedvesma pilnveidoties. Sākotnēji mani motivēja meitas, kuras iedrošināja uzsākt savu ceļu un censties vēl vairāk, jo cilvēkiem patika manas kūkas un svētku uzkodas. Tomēr bija svarīgi apdomāt, kā darboties, jo man nozīmīga bija […]

Vērtīgākais – kulturāli kvalitatīva, veselīga vide ģimenei un bērnam tuvu pie dabas

05:15
30.04.2024
274

“Man ļoti patīk, ka Skujene nav pārāk tālu no pilsētas. Gabaliņš ir, tomēr nav pārlieku sarežģīti aizbraukt līdz Cēsīm. Skujene ir diezgan mierīga vieta, sakopta un skaista. Te ir skaisti lauku ceļi, lielāki un mazāki. Tuvu ezeri un upes. Priecē sakoptais pagasta centrs. Cik nu pašvaldība iespēju robežās mēģina organizēt pasākumus un uzturēt teritoriju, tik […]

Par Lielo talku un ne tikai

17:02
28.04.2024
80
1

27.aprīlī norisināsies ikgadējais vides sakopšanas notikums – Lielā talka, kas notiks jau septiņpa­dsmito reizi. Šī gada moto ir “Tīri – zaļi – ilgi!”. Sarunājos ar Cēsu pašvaldības Centrālās administrācijas Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes teritorijas apsaimniekošanas speciālisti SIGNI ĶERPI. Viņa kopš 2021.gada Cēsu novadā ir Lielās talkas koordinatore. -Kā vērtējat Cēsu novadā padarīto? -Katru gadu cilvēki aktīvi […]

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
103

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
47

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Tautas balss

Krūmi aizsedz krustojumus

12:21
05.05.2024
9
Druva raksta:

“Viss sazaļojis, saplaukuši arī krūmi. Tāpēc gribētos lūgt dažos Cēsu ielu krustojumos tos pavērtēt, vai nevajag apcirpt, lai netraucē autovadītājiem pārskatīt ceļu. Nezinu, kuram dienestam vajadzētu apsekot pilsētu, bet gan jau tāds ir. Īpaši jau bažas par to, ka no krustojuma pa ietvi var izbraukt velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tie pārvietojas ātrāk nekā gājēji, un […]

Lielisks pakalpojums

12:20
05.05.2024
4
Druva raksta:

“Izlasīju avīzē par Cēsu Veselības istabu. Arī es gribu teikt paldies, ka ir vieta , kur var uzzināt to, ko par savu veselību nesaproti, jo nereti ģimenes ārstam tādas it kā vienkāršas lietas neērti prasīt. Māsiņa pastāsta, izskaidro, pasaka, kad tiešām jāmeklē dakteris, kad pietiek ar to, ko pats ikdienā vari uzlabot,” sacīja seniore.

Rezultātu gaidām pārāk ātri

12:20
05.05.2024
7
Druva raksta:

“Daži Saeimas deputāti rosina pārskatīt administratīvi teritoriālo reformu, jo neesot gaidīto ieguvumu. Ļoti dīvains arguments. Ko gan nepilnos trīs gados var tādu paveikt, lai jau būtu redzams būtisks rezultāts? Saprotams, ka pirmajos divos gados apvienotie novadi cits citu tikai iepazina, tapa un dažās vietās vēl top jaunā pārvaldības struktūra, veidojas padziļināta izpratne par kopējo attīstību. […]

Daudznozīmīgās zīmes

12:11
05.05.2024
5
Druva raksta:

“Otrdienas “Druvā” redzamā zīme “70”, kuras stabiņš ir gandrīz horizontāls pret zemi un rāda uz lauka, ne ceļa pusi, varētu būt norāde, ka tur uz tīruma vai tuvīnā mežā strādā 70 cilvēki,” atsaucoties uz aicinājumu vērtēt, ko izsaka neparasti novietotā norāde, versiju pauda lasītājs A.

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
27
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Sludinājumi