Nav nozīmes, cik pašam gadu, nav nozīmes, cik ilgi esat kopā. Ja ir mīlestība, tad viss cits ir mazsvarīgs.
Lailai Felkerei ir 23 gadi. Viņa ir māmiņa divus mēnešus vecajam Oskaram, kurš pasaulē nāca oktobrī. “Ar vīru kopā esam mazliet vairāk nekā gadu. Tas liekas tik īss laika periods, bet, ja jūti, ka esi saticis īsto cilvēku, tad nav tāda piemērota vai nepiemērota laika bērnu radīšanai. Viss notiek tad, kad tam ir jānotiek. Nedēļu pirms dēla piedzimšanas mēs ar Rolandu sarakstījāmies – šķita, ka tas tikai pastiprinās ģimenisko sajūtu, un tā arī notika,” atceras Laila.
Oskars dzima Vidzemes slimnīcā Valmierā. “Biju dzirdējusi gana daudz labas atsauksmes par šo slimnīcu, lai droši pieņemtu šādu lēmumu. Attieksme no mediķiem bija augstākajā līmenī. Tā kā Oskars man ir pirmais bērniņš, tad, visam notiekot pirmo reizi, man bija svarīgi, lai man bez aizvainojumiem un liekiem komentāriem pastāstītu, kas un kā jādara. Ja grūtniecības laiks bija ļoti viegls un to izbaudīju, tad dzemdībās radās sarežģījumi. Biju nobijusies, nesapratu, kas notiek. Tādēļ priecājos, ka blakus bija atbalstošs un zinošs medicīniskais personāls, kas visu paskaidroja un palīdzēja. Blakus bija arī mans vīrs, viņa lēmumu piedalīties dzemdībās nudien novērtēju,” stāsta jaunā māmiņa.
Laila atzīst, ka grūtniecības laika domas par to, kāda būs ikdiena ar mazu bērniņu, krasi atšķiras no realitātes: “Man šķita, ka pirmajos mēnešos bērns tikai to vien darīs, kā gulēs un ēdīs. Es tikmēr spēšu paveikt mājas darbus. Bet bērniņš jūt, kad mamma aiziet kaut kur tālāk, un sākas niķītis. Pavisam trakas bija pirmās dienas, kad mūsu suņu meitenei Lotei piedzima kucēni. Bija jārūpējas ne tikai par Oskariņu un mājas soli, bet arī par kucēniem. Priecājos, ka man ir vīrs, kurš cenšas pēc iespējas vairāk palīdzēt.”
Laila stāsta, ka vīrs Rolands ir mīļš un sirsnīgs cilvēks. Jaunā māmiņa savā vīrā saskata to, ko gribētu iemācīt arī dēlam: “Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai sieviete blakus vīram justos droši. Es tā jūtos. Rolands nebaidās no darba. Un tieši mīlestību pret darbu es gribētu iemācīt arī Oskaram. Ir svarīgi, lai vīrietis spētu pēc iespējas vairāk izdarīt pats savām rokām, lai salabotu katru lietu, nebūtu jāzvana meistaram. Tāpat es vīram varu uzticēt Oskaru, jo zinu, ka viņš lieliski spēs tikt galā – gan autiņbiksītes nomainīs, gan samīļos.”
Nākotnes plānus Laila kaļ, tomēr ir piesardzīga. Ne vienmēr viss izdodas, kā iecerēts. “Es pati esmu no Tukuma, bet vīrs ir no Sērmūkšu puses. Tagad abi dzīvojam Cēsīs. Mums šeit patīk, jūtamies labi. Grūtības sagādā plašāka dzīvokļa atrašana, jo piedāvājuma klāsts ir mazs, cenas augstas. Tas ir mazliet dīvaini, jo, pastaigājoties pa pilsētu, var redzēt, ka šeit ir gana daudz tukšu dzīvokļu. Kam tie pieder? Mēs noteikti gribēsim vēl bērnus, tādēļ pēc plašākas dzīvesvietas lūkojam jau tagad. Savukārt, domājot par karjeras iespējām, šis tas ir padomā. Esmu mācījusies par tūrisma speciālisti, tomēr sevi šajā profesijā neredzu. Labprāt iegūtu pirmsskolas pedagoga izglītību. Ļoti vēlētos strādāt bērnudārzā par audzinātāju vai auklīti. Tas būtu noderīgi gan man pašai, audzinot savus bērnus, gan varētu strādāt bērnudārzā vai pieskatīt bērniņus privāti,” stāsta Laila.
Laila un Rolands ik dienu novērtē to, kas viņiem dots. Pirms bērna piedzimšanas pāris labprāt nodevās aktivitātēm svaigā gaisā. Tas nav mainījies arī pēc Oskara piedzimšanas: “Esam aktīvi riteņbraucēji un pastaigu taku apmeklētāji. Pēc Oskara piedzimšanas nekas nav mainījies – mēs dodamies ārā, braucam ciemos, nesēžam mājās. Ja vien ir vēlme kaut ko darīt, var atrast risinājumus, kā to paveikt. Piemēram, ja kaut kur netiec ar bērnu ratiņiem, tad vari izmantot ķengursomu vai slingu.”
Šī būs pirmā gadumija, ko Laila un Rolands sagaidīs kopā ģimenē un ar savu dēliņu. Būs arī ciemošanās gan pie Lailas vecākiem, gan pie Rolanda radiņiem. Pa vidu svētku drūzmai jaunā ģimene klusībā pateicas, ka ir viens otram un svētkus var pavadīt kopā.
Komentāri