Stāstot par saviem vaļaspriekiem, cilvēki bieži min ceļošanu. Iepazīt citas zemes, tautas, tradīcijas vienmēr interesanti, bet svešu zemju iepazinējus var iedalīt divās kategorijās – tūristi un ceļotāji.
Pirmie galvenokārt izmanto dažādu tūrisma aģentūru piedāvājumus, apmeklē tūristu iecienītus galamērķus. Savukārt ceļotāji gatavi mesties nezināmajā, lai pabūtu tur, kur tūristu takas vēl nav iemītas. Pie ceļotājiem pieskaitāms cēsnieks Raimonds Šūpulnieks, kurš šādi apceļojis Dienvidāziju – Vjetnamu, Kambodžu, Indonēziju, Indiju, kur vienatnē ar “tuk-tuku” šķērsojis valsti, ceļā pavadot apmēram trīs nedēļas. Raimonds saka, ka tajā reģionā viņu grūti pārsteigt, tāpēc pirms neilga laika atšķirta vēl viena lappuse ceļojumu grāmatā, ciemojoties Zanzibārā, kas ir Āfrikas valstij Tanzānijai piederoša sala. Turp Raimonds devās kopā ar Aigu Zviedri, abu dēlu divgadīgo Rafaelu, kurš jau paguvis kopā ar vecākiem paviesoties astoņās valstīs, un vēl pāris ģimenēm ar bērniem.
Raimonds stāsta, ka dēlu jau kopš mazotnes radina pie darbīga tūrisma: “Mūsu ceļojumu nepavadām, guļot kūrortos, nē, liekam mugursomu plecos un džungļos iekšā. Vienā ceļojumā Rafaels bija līdzi pārgājienā pa džungļiem, braucienā pa upi ar laivu, un tas nebija nekāds apgrūtinājums mums vai apdraudējums viņam. Tad sapratām, ka varbūt ir arī citi vecāki, kuri vēlētos izbaudīt eksotiskus ceļojumus kopā ar maziem bērniem, un tapa ceļojums uz Zanzibāru, kur devāmies kopā ar vēl pāris ģimenēm. Vecāki, kam piedāvājām braukt, sākumā baidījās, bet gribējām parādīt, ka bērns netraucē ceļošanai arī uz netradicionāliem galamērķiem. Viss ir vecāku galvās, ja tam tiek pāri – viss ir kārtībā.”
Ideju nācies attīstīt ātri, jo nācis labs piedāvājums testa avioreisam no Rīgas uz Zanzibāru. Mēneša laikā viss sakārtots, un neliels pulciņš latviešu devās uz šo tūristu pagaidām vēl maz apmeklēto salu. Raimonds stāsta, ka, nolaižoties lidostā ,atbraucējus sagaidījis salas tūrisma ministrs, žurnālisti. Lai arī viņi nav pirmie latvieši, kas ciemojušies šajā salā, ir skaidrs, ka pārāk kupls skaits mūsu tautiešu tur nav bijis. Raimonds stāsta, ka lidosta nebūt nelīdzinājusies mums pierastajām: “Lidosta bija reāls pārsteigums. Esam raduši, ka bagāža atbrauc pa slīdošo lentu, Zanzibārā čemodānus atved ar mašīnu, saliek kaudzē, katrs meklē savējo. Bagāžas svari manuālie, kā senos laikos, kur jāliek atsvari, bet pārsteidzošākais, ka biļetes atpakaļceļam nebija izdrukātas, bet ar roku uzrakstītas.”
Nācies pierast arī pie lielām naudas summām, jo viens eiro atbilst aptuveni 2400 Tanzānijas šiliņiem. Ceļotājs saka, ka viņu grūti ar kaut ko pārsteigt, bet tiem, kuri pirmo reizi ārpus Eiropas, šis noteikti ir kultūršoks. Kūrorts, kurā dzīvojuši, atradies pirmajā līnijā pie okeāna, bet dziļāk viss kā Āfrikā. Lai nokļūtu uz savu dzīvojamo vietu, braukuši cauri vietējiem ciemiem, dažam ceļotājam acīs bijušas redzamas emocijas – kur mēs dzīvosim?
“Nav jau tā, ka braucām pilnīgi uz dullo, nedaudz papētījām, kur būsim, bet, manuprāt, tieši tā neziņa, kas sagaidīs, ir tas interesantākais. Jutāmies samērā droši, lai gan vienmēr jāatceras, ka tā tomēr ir Āfrika,” atzīst Aiga Zviedre.
Ceļotāji vairākkārt uzsver, ka šis bija atpūtas, nevis piedzīvojumu meklēšanas ceļojums, taču iespaidu gūts pietiekami. Atšķirībā no Āzijas, kas ļoti attīstīta, Āfrikā vēl atrodams pirmatnējais. Arī cilvēki neesot pārāk sabojāti, tūristu neuzlūko tikai kā “balto naudas maku”, lai gan arī šī sērga sākot ieviesties.
“Pēc gadiem desmit tā pirmatnīguma, visticamāk, vairs nebūs,” saka Raimonds. “Tagad vēl pludmales nav apbūvētas, mežs līdz pašam okeānam. Tūrisms maz attīstīts, trūkst naktsmītņu, tādēļ tās samērā dārgas, paēst gan var lēti. Bet gan jau sapratīs, ka tūrisms var nest naudu, sāksies būvniecības vilnis, tāpēc vēl jāpaspēj gūt pirmatnējās Āfrikas iespaidus.”
To arī centušies izbaudīt, gan dodoties džungļos skatīt mērkaķus, gan vietējo pavadībā ejot ķert kalmārus pēc primitīvas, bet interesantas vietējo metodes. Kalmāru medībās piedzīvots bēgums, kāds vēl savā ceļošanas pieredzē neesot redzēts, kad ūdens atkāpjas vairākus kilometrus no krasta.
Dāmas braukušas garšvielu tūrē, kur gids stāstījis, kā tās aug, kam izmanto, kā pārstrādā. “Tas bija ļoti interesanti. Redzējām, kā aug krustnagliņas, kardamons, vaniļa, ingvers, pipari un vēl un vēl, to vidū arī neredzēti, pat nezināmi garšaugi. It kā jau zinām ingveru, krustnagliņas, bet nekad neesmu iedomājusies, kā tie aug,” saka Aiga, kura internetā raksta blogu par ceļojuma iespaidiem, par to, kā ir ceļot kopā ar bērnu. Plašāk par ceļojumā pieredzēto var lasīt mājaslapā theaiga.blog.
Abi atzīst, ka ceļojums devis vēlmi vēlreiz aizbraukt uz Āfriku, šoreiz cenšoties to sajust vēl tuvāk, izbaudīt šo kontinentu visā tā košumā.
“Jau kādu laiku bija plāns pabūt “īstajā” Āfrikā, un pēc šī brauciena ir skaidrs, ka drīz turp došos atkal, šoreiz brauksim bez bērniem, pa skarbo – ar mugursomām, prom no civilizācijas. Jau februārī došos turp kopā ar domubiedriem, jo viens tomēr nejutīšos īsti droši, taču ceļosim bez ērtībām, neizmantojot tūrisma firmu piedāvājumu, bet tiekot galā saviem spēkiem,” stāsta Raimonds.
Savukārt Aigas izjūtas vislabāk raksturo ieraksts blogā: “Es atgriezīšos šajās atmiņās vēl un vēl. Īpaši, kad būs tumši, auksti vai skumji. Un, kad uznāks kāds rūgtumiņš, atcerēšos bezrūpīgo vietējo frāzi – “Hakuna Matata” (neuztraucies)-, kas skan ik uz soļa!”
Komentāri