Priekuliete Aina Mežciema jubilejas reizē nedaudz satraukta un moža gaida savējos.
“90 gadi ir daudz. Ir jau labi, kaut tik būtu veselība, tad vēl kādus gadus piedzīvotu,” saka Aina un piebilst: “Man mūžā galvenais bijis darbs. Neviena darba neesmu baidījusies vai vairījusies.”
Aina ir Kūduma “Ķemeru” saimnieku vienīgā meita. “Vecāki bija diezgan trūcīgi. Pastalās gāju uz skolu. 13 gadu vecumā beidzu skolas gaitas, bija jāpalīdz saimniecībā. Pļāvu āboliņu ar izkapti, ņēmu vālu kā tēvs,” bilst sirmgalve un atzīst, ka bērnībā vienmēr viss šķiet skaists un interesants. Kara laikā “Ķemeros” neko ļaunu nenodarīja ne vācieši, ne krievi. Aina ar skumju smaidu dalās pārdomās: “Tikai vēlāk sapratu, kāpēc vecāki cilvēki, kad vara mainās, raud. Man bija interesanti, nesapratu, ko tas nozīmē, kas var notikt. Bērnībā ne no kā nebija bail, ne par ko nebēdāju.”
Pēc kara jauniete sāka strādāt kopsaimniecībā. No oktobra līdz aprīlim pa meža darbiem, tad tīrumos. Aina bija gan posminiece, gan brigadiere. “Ne reizi vien naktī nācu mājās no sapulcēm, redzēju, ka meža biezoknī kāds aizsmēķē. Kad tiku tālāk, tad gan skrēju. Nevienu nenodevu, gāju savu ceļu. Ja tagad liktu naktī iziet pa mežu, būtu bail. Toreiz ne,” atminas Aina.
Arī nākamo vīru Vili Aina satika darbā. Viņš bija atsūtīts palīgos no mežniecības. Kaut kas jaunajā vīrietī Ainai iekrita sirdī. Viņa zināja, ka Vilis kādreiz slēpies mežā, bet neko vairāk. Tagad sirmgalve atzīst, ka ar Vili īpaši labi nesapratušies. Viņš bijis ļoti ticīgs, Ainai šķitis – pārlieku. “Dzīvojām palīgsaimniecības mājā, abi strādājām, drīz piedzima dēls,” pastāsta Aina.
Tad kādu dienu mājās ieradās čekisti un sākās kratīšana. Tos notikumus atceroties, Ainai balss ietrīcas. “Es neko nezināju. Izrādījās, Vilim bunkurs bija mājā zem grīdas. Vakarā nogurusi aizgāju gulēt, viņš palika vēl palasīt Bībeli. Kūtī zem kaimiņienes kazas mēsliem bija noslēpti divi revolveri, spīdīgi, šaušanas kārtībā. Kad ieraudzīju bunkuru, raudāju, kliedzu, ko tādu nebiju redzējusi. Tur bija daudz ieroču,” atmiņās kavējas priekuliete un atgādina, ka vairākkārt taču mežabrāļi bija aicināti nolikt ieročus, kāpēc Vilis to nedarīja, viņa nesaprot. “Ko viņš būtu ar tiem ieročiem darījis? Viņš taču bija kristietis,” bilst Aina.
Kā šodien Aina atceras katru no 22 pratināšanām, no kurām pēdējā bija Rīgā. “Bet es tiešām neko nezināju. Čekisti secināja, ka esmu rūdīta. Tad pateica, ka viņam draud kriminālsods un man arī. Zem gultas kastē stāvēja Bībeles. Vilku tās ārā un drebēju. Man pateica – cik patronu atradīs dzīvoklī, tik gadus būšu cietumā. Neatrada nevienu. Vili ielika cietumā, turpināju strādāt, audzināju dēlu,” atmiņās kavējas Aina. Kad vīrs atgriezās, viņi jau bija kā svešinieki.
Drīz Aina iepazinās ar Vilni. Tagad viņa vērtē – lai kā dzīvē bijis, kopā abi nodzīvoja gandrīz 25 gadus. “Cilvēki brīdināja, lai pie viņa neeju, raudāšu gaužas asaras, bet neklausīju. Viegli nebija, bet dzīvojām, audzinājām bērnus, strādājām,” pārdomās dalās Aina.
Viņa vairākkārt uzsver, ka nekur maize nav bez garozas. Strādājusi 17 gadus cūku fermā “Lejniekos” Lenčos, tad par slaucēju. No 1978.gada līdz pat kolhoza likvidācijai Aina Mežciema strādāja putnu fermā Pieškalnos, Priekuļu pagastā. “Nemainīju darbavietas, kur sāku, bija labi,” viņa uzsver un atzīst: ” Jaunībā nemācēju sevi taupīt. Vīri neņēmās celt maisus, es cēlu, nesu klētī. Tad arī apkārtējie brīdināja, lai netrakoju, vecumdienās jutīšu. Kā iegāju kolhozā, ķēros pie divzirgu arkla. Citi vaidēja, man nebija grūti,” pastāsta priekuliete. Kad Aina te sāka dzīvot, putnu ferma piederēja kolhozam “Sarkanais karogs” Drabešu pagastā. Daudzdzīvokļu mājas jau bija, viņas ģimene dabūja dzīvokli. Vēlāk uzbūvēja līvānietes.
Aina atklāj, ka visu mūžu dārziņš bijis jaukākā atpūta. “Vēl pirms diviem gadiem ravēju, rušināju lielu dārzu, tagad arī sapņoju, ka vasarā kaut viena vadziņa būs. Gribas savu kartupeli, sīpolu izaudzēt. Kādreiz bija tik daudz puķu. Pērnvasar jau mazāk, šai vasarai jau esmu dažas iesējusi,” ar prieku pastāsta Aina un piebilst, ka istabā gan puķes nepatīk, jo tās laikus jāaplej, bet gadās, ka aizmirstas un augi nokalst.
“Mežs ir tepat blakus. Bet man no bērnības mežs nepatīk. Tur vienmēr apmaldos. Vislabāk jūtos dārzā, varu paravēt, parušināt,” domās dalās Aina.
Aina izaudzinājusi četrus bērnus – trīs dēlus un meitu -, divi dēli jau aizsaulē. Katru dienu tiek gaidītas ziņas, kā klājas septiņiem mazbērniem un astoņiem mazmazbērniem.
Sirmgalve atzīst, ka dienas steidzas ātri, bet tikai kāds, kurš lemj, zina, cik gadu vēl jādzīvo. Aina atzīst, ka varētu kādus piecus, varbūt vairāk. “Visu mūžu strādāts, netaupot sevi, un, redz, 90 gadi nodzīvoti. Man visi radi ir aizsaulē,” saka Aina Mežciema. Ik dienu viņa cītīgi skatās seriālus un uzsver: “Politika mani neinteresē. Katrā seriālā ir viens vai divi riebīgi cilvēki, tad nu gaidu, kad tie noies no skatuves. Vēl man patīk kriminālfilmas, kad ļauno noķer. Labajam ir jāuzvar.”
Par to, ka jāpiedomā, ko ēd, kā iesaka dakteri, sirmgalve pasmaida. Visu mūžu ēdiens bijis pieticīgs un veselīgs. Tagad vislabāk viņai garšo kārtīga rupjmaize vai saldskābmaize ar lauku speķīti un ķiplociņu. “Kādreiz var apēst kādu saldumu. Bet no putukrējuma gan nevaru atteikties,” smaidot saka priekuliete Aina Mežciema un uzsver, ka ikdienā viņai blakus ir meita Maira un mazdēls Edgars.
Komentāri