Ceturtdiena, 2. maijs
Vārda dienas: Ziedonis

Dzīves aicinājums – palīdzēt

Sarmīte Feldmane
07:09
07.05.2019
12
Untitled 2

SIA “Cēsu klīnika” galvenā ārste, traumatoloģe, ortopēde Anda Skrastiņa šodien saņem Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru un ir iecelta par ordeņa
virsnieku. Pavasarīga saruna ar daudziem pazīstamo dakteri.

– Ir gandarījums par apbalvojumu, bet asaras grūti apvaldīt. Man pēcpusdienā bija pieņemšana. Piezvanīja skolotāja Ilga Šķestere un teica: “Apsveicu ar Triju Zvaigžņu ordeni.” Man sāka raustīties valoda, sāku raudāt. Māsiņa un paciente skatījās uz mani. Tas bija kas tāds… Vēlāk apskatījos, kas darbojas Ordeņa kapitulā, tad nodomāju – ja viņi, kuri neko par mani nezina, tā lēmuši, tad laikam ir pelnīts.

– Ārsta profesija ir viena no tām, ko izvēlas uz mūžu.

– Tā tas ir. Mammas labākā draudzene bija ārsta, Ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa mamma. No bērnības atceros, kā pie viņiem ciemojāmies. Ārstu vide bērnībā šķita tāda gaiša, visi gudri cilvēki. Tēvs teica – gribi, mācies, bet vai gribēsi to darbu darīt visu mūžu? Vēl domāju, ka varētu būt žurnāliste. Tēvs tad teica – būs jāraksta, ko tev kāds pasaka, ne tas, ko domā. Vasarā strādāju slimnīcā, lai saprastu, ka no profesijas nav bail, ka man tā patīk. Radi teica, ka es varētu būt ginekoloģe. Vasarā tieši tajā nodaļā strādāju un sapratu, ka noteikti nebūšu.

– Kā mainījusies profesija?

– Cēsu slimnīcā sāku strādāt 1970.gadā. Gribēju būt traumatologs vienalga kurā slimnīcā. Man piedāvāja Balvus, biju gatava braukt. Bet tad kolēģe, kura bija parakstījusies uz ķirurga vietu Cēsīs, pārdomāja, ka grib būt anestezioloģe. Tā nokļuvu Cēsīs. Kādreiz jau ķirurga un traumatologa darbi nebija tik stingri nodalīti. Esmu veikusi arī neiroķirurģiskas galvas operācijas. Tagad ārsti specializējas šaurāk. Pacients nonāk pie speciālista, kurš viņa problēmu spēj atrisināt vislabāk. Kā strādājām kādreiz, kā tagad, nevar salīdzināt. Me­dicīna attīstās, ārstiem jāiet līdzi laikam.

– Bet traumas ir tādas pašas kā agrāk.

– Arī traumas ir citādas. Agresīvie braucēji cieš, bet mašīnas ir drošākas, un traumas vieglākas. Toties ir ekstrēmie sporta veidi. Batuti bērniem ir ļoti bīstami. Tāpat skeitparki. Katru pārdienu no kāda skeitparka atved uz slimnīcu bērnu .

-Vai traumatologam kādreiz nav dusmas par nenokaisītām ielām?

– Ir bijusi cemme. Bet nebeidz arī pārsteigt cilvēku pašu bezatbildība. Slēpot nemāk, bet uzreiz brauc pa sarežģītāko trasi un nonāk slimnīcā.

– Tomēr jāatzīst, ka mediķu profesijas prestižs ir krities.

– Diemžēl. Ja valstī kaut kas nenotiek, kā gribētos, tad saka, ka skolotāji un mediķi tikai grib naudu. Tagad mums māca– vai tev jāskaita nauda klientu maciņā. Man šķiet, ir jāsaprot arī tie, kam naudas ir mazāk. Mēs, mediķi, esam kā ķīlnieki. Man medicīna ir rūpes par cilvēku, līdzdzīvošana viņa sāpēs. Jaunajiem tas ir darbs, kurā jānopelna. Manā paaudzē un vēl nākamajā tā nebija. Man ir brīnišķīgi jaunie kolēģi, zinoši, varoši profesionāļi. Mēs bijām daudz mazāk gatavi patstāvīgi strādāt. Saprotu jaunos, viņiem jādomā par ģimeni, mēs, kad sākām strādāt, bijām jaunāki, reti kuram jau bija ģimene. Cēsis jaunos ārstus var piesaistīt, jo te nodrošināta bērniem laba izglītība, vide.

– Kas ir grūtākais ārsta profesijā?

– Mūsu mērķis ir palīdzēt neciest sāpes, atgriezt cilvēku vismaz tādā stāvoklī, kādā viņš bija. Darīt labu, palīdzēt – tas ir mērķis. Pie sāpēm nevar pierast. Man visvairāk žēl bērnu un vecu cilvēku. Ja vecāki neapciemo bērnus slimnīcā, ja vecie cilvēki dzīvo ļoti vientuļi. Cēsīs, ejot cauri pilsētai, jūtams, ka bērnu ir vairāk nekā pirms pāris gadiem.

– Jūsu acu priekšā arī pilsēta mainījusies.

– Cēsis dzīvo savu dzīvi. Tai ir tāda īpaša aura. Esmu priecīga, ka tā ir mana pilsēta. Te vienmēr gribas atgriezties. Vienīgais – mūs ir par maz. Cik pirms gadu desmitiem pilsētā bija jauniešu!

– Esat bijusi vietējās varas deputāte. Vai toreiz pieņemtie lēmumi nav jānožēlo?

– Lēmām, kā šķita pareizāk un labāk. Uzvaras pieminekļa atjaunošana, tad cēla sporta zāli pie ģimnāzijas, bija izšķiršanās par to, vai mums vajag koncertzāli… Tas, ka no pilsētas aizgāja ražošana, bija tā laika politika. Katrs laiks ir atstājis savu nospiedumu. Režisors Alvis Hermanis kādā intervijā teicis, ja te, Latvijā, nebūtu bijuši latvieši, kuriem piemita izdzīvotspēja, arī prasme pielāgoties, kurš tad būtu saglabājis tautu. Vai tā nav? Atceros, toreiz, 70.gados, slimnīcas partijas organizācija izskaudām no slimnīcas krievu valodu, jo bija diezgan daudzas kundzītes, kuras negribēja runāt latviski. Kad sāku strādāt, vēl aizvien dažas atskaites uz Rīgu bija jāraksta krieviski. Dažādi laiki bijuši, un visos cilvēki godprātīgi darīja savu darbu. Esmu laimīga, ka savu darba mūžu esmu veltījusi labai slimnīcai.

– Pēdējos gados esat ne tikai ārste, arī slimnīcas vadībā.

– Cik neesam darījuši, veltījuši laika, lai Cēsīs būtu slimnīca. Cik nav bijis dažāda līmeņa sarunu, kādi pierādījumi nav likti galdā. Repše savulaik teica, ka Latvijā pietiek ar trim slimnīcām, visus pacientus ar helikopteriem aizvedīs uz Rīgu. Kādi tik reformu varianti nav piedāvāti! Cik veselības ministru nav apmeklējuši mūsu slimnīcu!

Slimnīcā strādā 280 cilvēki. Arī es jūtos par viņiem atbildīga. Tāpat par pacientiem. Bija arī tāds piedāvājums, ka Cēsu slimnīcā būs ambulance, pansionāts un Labjūtas centrs, kur viss būtu civilizēti, atbilstoši mūsdienām. Esam taču radoši nosaukumu izdomāšanā! Tad mums bija jāpierāda, kura līmeņa slimnīca varam būt, jāmāk ieinteresēt jaunos ārstus, lai viņi nāk uz Cēsīm. Ko nozīmēja pārvilināt ārstu no Vācijas? Padomju laikā slimnīca bija ar 450 gultas­vietām, tagad kopā ar dienas stacionāru – ap 130. Ar visu tiekam galā. Mainījusies arī ārstēšana.

– Mediķa mūžs ir gana grūts un arī skaists.

– Ja būtu jāizvēlas, arī tagad kļūtu par ārsti. Traumatologs ir ārsts, kura pacienti no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem. Pēc Jāņiem došos pelnītā atpūtā, pensijā jau esmu. Dzīvē tukša vieta nepaliek, aizver logu, atveras durvis. Ir pieteikušies jauni ķirurģi, traumatologu kādu vajadzētu. Jaunie pievelk jaunos.

– Jums ir svarīgas dzimtas sak­nes.

– Dzimtas saknes ir jāzina, esam turpinājums. 1741.gadā tēva radi no Burtniekiem tikuši pie uzvārda. Vecmāmiņa ir no Veselavas. Mana sirds vairāk velk uz Burt­niekiem, jo tur dzīvoja mīļā omīte. Vecmāmiņa dzimusi Rikveile, kļuva par Skrastiņu, viņa bija ar labām rokām, labu prātu, gudra sieviete. Mēs viņai bijām deviņi mazbērni, un pirms aiziešanas viņa sacījusi: “Es savas rokas atstāju Andai.” Gribēju saprast, no kurienes viņa, kur tāds spēks.

Mēs nākam no laukiem. Kad būvēja gāzes vadu, četras mājas, arī mūsu “Birzsūrītes” nojauca. Ve­cāki, būdami tālredzīgi, nopirka māju Cēsīs.

Cēsu vidusskolā man dzīvei ielika kārtīgus pamatus.

– Vasarā būs daudz brīva laika. Nebaida, ka nebūs, ko darīt?

– Varēšu vairāk laika veltīt dārzam. Pirms gadiem daudz stādījām kokus. Ziemā apkārt ir zaļš – egles, priedes, tūjas. Pie mājas puķēm jāzied no agra pavasara līdz rudenim. Atraitnītes, sniegpulkstenītes, narcises, tulpes, lilijas, gladiolas, asteres, dālijas… Ma­nam brālim Jānim ir zaļie pirkstiņi, ko viņš iestāda, tas aug. Un savs gurķis ir tas gardākais.

Gribu sev uzdāvināt ceļojumu uz Skotijas Ziemeļiem, Orkneju salu. Ieinteresēja tās vēsture.
Pēdējā laikā tuva kļuvusi klasiskā mūzika. Mums taču ir koncert­zāle ar brīnišķīgiem koncertiem. Biju uz Vaska koncertu, iešu uz Kalniņa un Paula koncertu.

Man patīk lasīt labas grāmatas. Lasu nesteidzīgi, iedziļinoties. Patika sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Vērts savu reizi pār­lasīt arī klasikas darbus. Mūsu tautai ir tādas garīgās vērtības, aug gudri bērni, kuri spēs lolot un turpināt Latviju. Un vēl – vecāki atkal dēliem dod vārdu Jānis.

– Kā svinat valsts svētkus?

– Pie mājas plīvo karogs. Sabrauc radi, ir svētku maltīte. Vienu gadu spēlējām spēli “Latvija”. Labi atceros 1990.gada 4.maiju. Mājās bija kartupeļu stādīšanas talka. Skaitījām līdz 138, kurš nobalsoja par neatkarību. Tas ir neaizmirstams brīdis. Tagad 3.maijā būšu Valsts prezidenta pilī, svētkos mājās ar savējiem.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vērtīgākais – kulturāli kvalitatīva, veselīga vide ģimenei un bērnam tuvu pie dabas

05:15
30.04.2024
252

“Man ļoti patīk, ka Skujene nav pārāk tālu no pilsētas. Gabaliņš ir, tomēr nav pārlieku sarežģīti aizbraukt līdz Cēsīm. Skujene ir diezgan mierīga vieta, sakopta un skaista. Te ir skaisti lauku ceļi, lielāki un mazāki. Tuvu ezeri un upes. Priecē sakoptais pagasta centrs. Cik nu pašvaldība iespēju robežās mēģina organizēt pasākumus un uzturēt teritoriju, tik […]

Par Lielo talku un ne tikai

17:02
28.04.2024
78
1

27.aprīlī norisināsies ikgadējais vides sakopšanas notikums – Lielā talka, kas notiks jau septiņpa­dsmito reizi. Šī gada moto ir “Tīri – zaļi – ilgi!”. Sarunājos ar Cēsu pašvaldības Centrālās administrācijas Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes teritorijas apsaimniekošanas speciālisti SIGNI ĶERPI. Viņa kopš 2021.gada Cēsu novadā ir Lielās talkas koordinatore. -Kā vērtējat Cēsu novadā padarīto? -Katru gadu cilvēki aktīvi […]

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
73

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
46

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
139

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
128

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Tautas balss

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
25
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Uzšļāc ūdeni un dubļus

16:57
26.04.2024
33
Druva raksta:

“Regulāri nākas iet Cēsīs zem dzelzceļa tilta. Kad līst lietus, dubļains, gan to nevienam neiesaku. Uz galvas pilēs ūdens un mašīnas nošķiedīs. Ietve tur tik šaura, grūti izmainīties ar pretimnācēju, kur nu vēl pamukt kaut kur, kad brauc mašīna. Vai kāds saskaitījis, cik cilvēku kājām ik dienu iziet pa šo vietu? Žēl ģimnāzistu, kuri dosies […]

Operatīvi, atsaucīgi un laipni

16:56
26.04.2024
24
Druva raksta:

“Sirsnīgs paldies ārstes Sprindules prakses medicīnas māsai Irīnai, viņa bija ļoti atsaucīga un ātri nokārtoja, lai tieku pie vajadzīgajiem medikamentiem, kad man pasliktinājās pašsajūta. Un milzīgs paldies arī māsiņai Lindai, kas nāca pie manis mājās, vēnā ievadīja zāles, katru reizi mērīja asinsspiedienu, vienmēr izjautāja, kā jūtos, bija ļoti laipna, atsaucīga. Domāju, tā darbu vajadzētu darīt […]

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
57
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
49
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Sludinājumi