Viena no maija nedēļu nogalēm uz Cēsu skatuves bija kā arēna jūsmas piepildītiem skatītājiem. Tās centrā talantīgs un spožs – ar muzikalitāti, ar balsi, ar skatuves izjūtu un tērpiem – dziedātājs Intars Busulis. Pielūgsme un slava uz lielām skatuvēm Latvijā un ārpus tās talsinieku nav padarījusi par augstprāti.
– Kā tas iespējams – jūs panākat uz skatuves tādu brīvību, it kā nebūtu iznācis tūkstošu, pat ne simtu skatītāju priekšā?
-Nezinu īsto atbildi. Man šķiet, ka svarīgākais ir nesaspringt. Un man patīk uz skatuves eksperimentēt. Dziedāt varu arī bez eksperimentēšanas, bet ar dziesmu tekstiem man patīk padarboties. Ar vārdiem var palaist koncerta atmosfērā kaut ko īpašu, var gadīties, ka izspēlējas kāds joks, varbūt pat stulbs.
– Apceļojat Latvijas lielākās skatuves kopā ar lielu mūziķu sastāvu, bet solists esat tikai viens. Kā jums tas patīk?
-Tas, ka uz skatuves neesmu viens, man patīk. Mūziķi pamana, ja man uz skatuves neiet tā, kā vajadzētu. Tad viņi mani atbalsta. Tas ir tik forši!
– Kā izpaužas orķestra atbalsts?
– Mūziķi to mēdz izteikt ar izsaucieniem, viņi padalās ar to, kas ir asprātīgi, un palīdz man iznest to līdz skatītājiem. Tad šo īpašo brīdi koncertā pamana visi. Pēc tam jūtos ļoti labi.
-Vai tas ir tik svarīgi? Esat taču visai pieredzējis skatuves mākslinieks.
– Ai, uz katru koncertu es eju kā uz kauju. Man tā jāiet.
– Un kā gatavojāties koncertiem Vidzemes lielākajā zālē? No jums šeit gaidīja maksimālo, kā nekā viena koncerta vietā nedēļas nogalē bija pilnībā izpirkti trīs koncerti, tātad zālē pabija skatītāju tūkstoši.
– Man patīk te būt. Cēsīs koncertzāle ir tik skaista! Dziedātājam gan nav atšķirības, vai zāle ir liela vai maza. Vai nu skatītājs ar visām sajūtām atdosies, vai neatdosies. Daudz kas atkarīgs nevis no tā, kā dziedāšu, bet no tiem, kas būs atnākuši uz koncertu.
– Šoreiz ne tikai skatītāju zāle, arī skatuve ir līdz malām piepildīta.
– Man līdzās liels orķestris – Liepājas simfoniskais orķestris. Koncerta saturu veidojot, ielikām manis dziedātās kompozīcijas, kuras klausītāji vēl nav dzirdējuši.
– Jūsu talanta cienītāji programmas “Nākamā pietura” diskus joprojām redz pārdošanā, bet līdzās jau rindojas jauni ieraksti.
-Jā, dziesmas no diska “Nākamā pietura” ir iemīļotas. Klausītāji rakstījuši, lūdzot, lai turpinām koncertos šīs dziesmas spēlēt. To respektējam. Kāda ir šī vēlme, cik tā liela, zinu pēc sevis, redzu, kad esmu kādā pasaules superstāra koncertā. Piemēram, Rīgā, kad viesojās Edijs Kravics ar skaņdarbiem no jaunā albuma, klausītāji ļoti vēlējās dzirdēt dziesmas, kuras jau iepazinuši. Kravics spēlēja arī to, ko klausītāji gribēja dzirdēt. Tā darām arī mēs.
– Pagājušajā vasarā Dziesmu svētku laikā Rīgā jums bija koncerts brīvdabas Dzintaru estrādē Jūrmalā. Dažādu tautību klausītāji straumēm plūda uz koncertvietu. Esat Latvijā cienīts gan latviskajā, gan krieviskajā auditorijā.
-Tā ir. Cēsu koncertos tāpat darīšu – dziedāšu dziesmas latviešu un krievu valodā. Es nebaidos no valodas lietojuma. Esot uz skatuves, mēs nejūtam, ka skatītāju temperaments atšķirots, nedomājam, ka vieni ir tie garlaicīgie latvieši, kā mēs sevi šad tad dēvējam, vai otri ir meksikāņu tipa krievi – neparedzami. Uz mūsu koncertiem nāk visi, un visi skatītāji ir kopā, sēž blakus viens otram, dzied Kārļa Lāča dziesmu “Brīvdiena” tā, ka gaisā novirmo vien. Koncertos klausītāja tautībai nav nozīmes.
– Tā esat secinājis?
– Jā! Tāpēc dziedam to, ko klausītāji grib dzirdēt. Ja vēlas krievu dziesmas, tās dziedu. Zinu, Cēsis ir pārlatviska pilsēta. Te uz ielas krievu valodu nedzird. Ja tā skan, tātad runā pilsētas ciemiņš. Taču braucu šurp pārliecināts, ka zālē vismaz viens, divi vai trīs klausītāji gribēs dzirdēt dziesmas krievu valodā. Man Cēsīs dzīvo radi, kuri nākuši no Talsiem. Vecākais radinieks jau ilgi ir cēsnieks. Cēsīs man ir brālēni, māsīcas. Tā kā lai cēsnieki nedomā, ka es te viens pats būšu. Man apkārt ir atbalsta pulciņš. Tomēr jāsaka, ka mēs, Talsu un Cēsu radi, tiekamies ļoti reti. Nezinu, kāpēc mums tā iegājies.
– Vai palielīsieties vidzemniekiem ar kurzemnieku mazpilsētu Talsiem? Gribas zināt, kā jūs to darāt?
– Sāksim ar to, ka mums ir pilskalns un deviņi pakalni!
– Tas cēsnieku ausīm nav nekas īpašs. Mums ir gan pilskalns, gan pakalni. To tik daudz, ka pat neskaitām.
– Talsos ir labi skoloti, pieklājīgi cilvēki. Visi skolā esam mācīti, ka vecāki cilvēki jāsveicina, jāklausa, ka apsolītais jāizdara. Es esmu tikai viens no Talsu puišiem. Bet tagad atvainojos, koncerta laiks tuvojas, man jāiet gatavoties.
Pēc intervijas omulīgais, pieklājīgais, neuzbāzīgais Talsu puisis pazūd koncertzāles aizkulišu telpās, lai pēc minūtēm 40 iznāktu uz skatuves pirmajā koncertā. Liepājas simfoniskais orķestris sāk tricināt gaisu ar Toreadora Eskamiljo uzvaras maršu, kad pie skatītājiem “arēnā” iznāk dziedātājs Intars Busulis. Viņš nāk pārliecinātā gaitā, mirdz spožā žakete.
Ja operas varone Karmena aizmirsa par visu pasaulē, arī skatītājas Cēsīs uz brīdi aizmirsa par visu, arī par kavalieriem līdzās. Pirmos koncertā dziedātājs uzrunā tieši viņus: “Vīri, aizvien rit Pasaules čempionāta hokeja mačs, kurā Latvija ir vadībā 3:1.” No skatītāju rindām kāds līdzjutējs atsaucas: “Nu jau 4: 1 Latvijas labā”. Un koncerts var sākties, visiem esot labā noskaņā.
Komentāri