“Druvas” pagalmā starp mašīnām, ne no kā nebaidoties, lēkāja mazs žagatēns. Pielēca klāt, izrādījās, viesim uz kājas ir gredzens. Tajā iegravēts saimnieka telefona numurs. Kamēr viņš steidzās pēc sava putnēna, tas mierīgi sēdēja kabinetā uz rakstāmgalda, bužināja spalvas, apkārt notiekošais žagatu neinteresēja.
Drīz klāt bija arī saimnieks. Žagatēns uzreiz priecīgs iesaucās un, paņemts rokās, pieglaudās plaukstai. “Žagi, kur tu biji?” cēsnieks Andris Opmanis uzrunāja atrasto putniņu un atzina, ka mājinieki ļoti uztraukušies, jo jau pierasts, ka pagalmā ir Žagis.
Mazo putnēnu ģimene izglābusi. Divi žagatu pāri dzīvo kaimiņos, katrs aizsargā savu teritoriju. Žagis pavisam mazs atrasts izmests no ligzdas. Izlasījuši, ka žagatēni ēd visu, pamērcēja suņu barību ūdenī, putnam tā garšoja. Tā arī sāka par lidoni rūpēties.
“Mājā turēt žagatu nav diez ko patīkami. Pa nakti būrītī nesām mājā, pa dienu- ārā. Vēlāk jau laidām, lai iepazīst apkārtni, bet naktī gan turējām būrītī, lai kāds nenodara pāri. Vēlāk Žagis sāka nakšņot šķūnītī, uz terases. Bija jau tā kā pieradis. Zināja, kur ēdamais. Kā vēru vārtiņus, skrēja pretī ar vaļā knābi, lai dod ēst,” pastāsta cēsnieks un piebilst, ka tā īsti patstāvīgi dzīvot Žagis nespēj, bet kādus kukaiņus palasa, gluži badā nomirt nevar.
“Kaķis uzbruka, saprata, ka jāmūk, bet suns jau pieradis, ka putns pa pagalmu skraida. Tam Žagis uzdeva pa mizu. Tā kā māk sevi aizstāvēt. Jau reiz bija patālu aizgājis iepazīt pagalmu. Atgriezās. Tagad bija pazudis trīs dienas,” stāsta Andris un atklāj, ka tad, kad Žagis jūtas labi, tas murkšķ. “Gudrs putns. Nezinām- puika vai meitene. Kad saucam, tūlīt ir klāt.”
Andris pastāsta, ka pirms daudziem gadiem žagatas un sīļus no sava pagalma dzinis prom, jo viņu uzvedība kaitinājusi. Tad visas pažobeles bijušas pilnas ar mazo putnu ligzdām, ābelē to pat uzbūvējis meža strazds. “Visi ķirši tika noēsti, terase, pagalms pieķēzīts. Putnu troksni nevar izstāstīt. Mazie putni saprata, ka viņus aizsargā, un jutās pie mums drošībā. Žagatas un sīļi ir mazo ienaidnieki, tos iznīcina. Tad sapratu, ka katram sava vieta, lai būtu līdzsvars,” pārdomās dalās A. Opmanis.
Žagis sēž uz rokas un kopā ar saimnieku dodas mājās. Tur abus gaida Tomass, Patriks un Adrija – Andra mazbērni un žagatēna draugi.
Pēc dažām dienām braucam ciemos pie žagatēna. Patriks pastāsta, ka Žagis bērniem ir spēļu biedrs. “Iemācījām, lai atsaucas. Tikko uzsaucam, tā pielido un gaida, ka kaut ko dosim. Iemācījām lidot,” stāsta Patriks, bet Tomass parāda, kā ņēmuši putnu rokās, cilājuši augšup, lejup un pletuši spārnus. Zēni atklāj, ka draugi netic, kad viņiem stāsta par žagatu, kas dzīvo pagalmā, klausa un ar puikām draudzējas. Ķiršu laikā zēni Žagi cienājuši ar ogām. Putns ņem pretī, cik dod, ja nevar visu apēst, noslēpj citai reizei.
“Tagad jau putns māk lidot, met līkumus pa pagalmu, “ priecājas Andris Opmanis. Viņš katru dienu Žagi ņem līdzi uz darbu. Tur tas var izlidoties un nav jābaidās no ienaidniekiem. “Laikam jau citas žagatas uzbrukušas,jo no tām Žagis ļoti baidās. Tiklīdz izdzird, tūlīt slēpjas. Mašīnā braukt nepatīk, tad ķērc – droši vien lamājas. Bet kuram gan patīk sēdēt būrī,” pastāsta Andris un piebilst, ka Žagis pārdroši iet klāt cilvēkiem un daudzi nobīstas. “Nu vairs nav tāds uztraukums, pats māk lidot, arī barību atrast. Kad paaugsies, redzēs, kā citas žagatas pieņems,” dziļdomīgi nosaka cēsnieks.
Komentāri