Aktrise Anna Nele Āboliņa jau savā pirmajā teātra sezonā guva “Spēlmaņu nakts” žūrijas ievērību.
Jaunā aktrise pretendē uz balvu “Gada debija”, izvirzīta atzinībai par veikumu uzreiz trīs iestudējumos- Valmieras Drāmas teātra izrādē “Mārtins Īdens”, Rīgas Krievu drāmas teātrī – “Jūras vējš”, kā arī nevalstiskā teātra projektā par rakstnieci Zentu Mauriņu. Uz aktiermākslas balvu līdz ar Annu Neli Āboliņu pretendē astoņi jaunie aktieri.
-Jūs nākat no aktieru dzimtas. Ar cik aktieriem tā pārstāvēta nesen iznākušajā enciklopēdijā “Latvijas simts izcilākie aktieri”?
– Diviem. Mana vecmamma Vera Singajevska un krusttēvs Gundars Āboliņš. No krusttēva mācos arvien.
– Esat aktiera darba sākumā. Kādas emocijas jūs pavadīja pirmajā sezonā?
– Jebkurš cilvēks radoša darba sākumā saskaras ar mokām. Ir arī bezizejas sajūta, kā uzdevumu atrisināt. Rodas domas, vai man to vajag, vai kādam interesē tas, ko daru uz skatuves. Taču, ja kāds izrāda kaut nelielu interesi par manu veikumu, tas dod jēgu visam. Pietiek ar to vien, ka apjautājas – kā tev darbā iet. Ja vēl ir novērtējums, tas dod arī gandarījumu.
– Jums ir darbs četrās Valmieras teātra izrādēs, divās izrādēs Rīgas teātros. Tagad top iestudējums profesionālajā Cēsu Mazajā teātrī. Jaušams, ka darba daudz?
– Paldies dievam, nevaru sūdzēties, bet statuss man ir brīvmāksliniece. Nav vēl bijis konkrētu piedāvājumu kļūt par štata darbinieku, ir tikai teātru piedāvājumi spēlēt kā viesmāksliniecei. Lai jaunam aktierim piedāvātu štata vietu, jāpiedzīvo zināma laimes spēle – būt īstajā laikā un vietā.
-Ir viena pēc otras labi nospēlētas lomas. Vai varat cerēt uz aicinājumu?
– Var būt visādi. Jāprot ieinteresēt teātri vai režisoru ar savu izpausmes formu. Vajag mērķtiecīgi piestrādāt, lai sevi piedāvātu.
– Par kuru teātri sapņojat visvairāk?
– Tagad man ir mīļš Valmieras teātris. To nosaka cilvēki, un Valmierā esmu atradusi domubiedrus.
– Bet kur ir mājas?
– Rīgā, Klusajā ielā. Gadījies veiksmīgi, ka visās pilsētās, kur spēlēju izrādēs, ir kāds kursabiedrs vai draugs. Tāpēc braucam kopā maršrutos Rīga – Valmiera vai Cēsis – Rīga. Līdz šim Cēsis maz zināju. Nu man radusies sajūta par pilsētu. Cēsis ir ļoti romantiskas. Augusts bija tik silts un patīkams, vecpilsētā, kur notika mēģinājumi, darbojās āra kafejnīcas. Apkārt tām valdīja miers, radot labsajūtu un mājīgumu, kas neatgādina ne kūrortu, ne izklaižu drudzi.
– Vai pēc vēliem mēģinājumiem nācās meklēt arī naktsmājas?
– Par to rūpējās Ilze Lieckalniņa, Cēsu Mazā teātra izrāžu producente. Vasarā bija pavisam labi, jo varējām palikt ģimnāzistu kopmītnēs.
– Bez kurām trīs lietām nevarat braukt uz darbu tālu prom no mājām?
-Vajadzīgi ērti apavi, piezīmju blociņš un matu gumijas, jo man ir gari mati. Blociņš kalpo kā plānotājs. Ja gadās, ka mēģinājumu un izrāžu laikā jādzīvo starp vairākām pilsētām, ļoti svarīgi, lai viss ir piefiksēts. Nedrīkst sagadīties tā, ka vienā vakarā man jāspēlē izrādē gan Rīgā, gan Cēsīs.
– Valmieras teātra izrādē “Mārtins Īdens” spēlē meiteni no Rīgas 100. vidusskolas, mācību iestādes, par kuru vienaudžu vidū nav laba slava. No kādām skolām pati nāc?
– Pirmās astoņas klases ar brāli mācījāmies Kristīgajā skolā Grīziņkalnā, kas netālu no mājām. Ļoti maza un simpātiska skola, kas jau tajā laikā atgādināja privātskolu, jo nebija paralēlo klašu. Jauki, ka vecāki mums izvēlējās šo skolu! Mana ome izpalīdzēja skolai, ja vajadzēja aktiermeistarības stundas pirms uzvedumiem. Tālāk ar brāli devāmies uz Rīgas 6. vidusskolu pie Ziedoņdārza, kur savulaik mācījies arī tētis un tēta brālis.
-Kurš pirmais uzzināja, ka sapņojat par aktrises profesiju?
– Ai, es ilgi nevarēju izdarīt izvēli! Bija laiks, kad man viss kaut kas interesēja, un bija arī laiks, kad nekas neinteresēja. Ome ieteica, lai mēģinu iestāties aktieru kursā. Viņa gan pieļāva, ka aktieru profesija varētu arī nebūt īstā, jo radošā darbā iznākums nav zināms. Atlika tikai cerēt. Ome mani arī mierināja – tas, ko iegūšu, četrus gadus mācoties aktiera profesiju, noderēs kā cilvēkam.
– Omes vairs nav. Cik Verai Singajevskai bija gadu, kad spriedāt par profesijas izvēli?
– Jau pie gadiem 90. Taču ar omi vairāk vai mazāk par savu nākamo profesiju esmu runājusi visu dzīvi. Omes dzīve bija viņas profesija. Tai viņa atdeva visu mūžu, tāpēc tas viņai bijis tik radošs un krāsains. Kad cilvēks kļūst vecāks, viņa to man teica, vienīgais, kas no garā mūža paliek, ir gremdēšanās atmiņās. Ļoti patīkami, ja atmiņas varot izstāstīt mazbērniem. Ar brāli bijām tie, kuri pavadījām laiku kopā ar vecmammu. Mums vienmēr raisījās sarunas par teātri – aktieriem, režisoriem. Viņus varēju arī satikt. Aktrises vienmēr atnāca uz omes jubilejām.
– Tātad jums ir kas vairāk zināms par Jaunatnes teātri, kura vairs nav?
– Un kā vēl! Kopā ar brāli tajā arī spēlējām! Mums bija trīs gadi, kad notika izrāde “Pauks un Šmauks”. Abi bijām mazās pelītes. Neatceros pašu stāstu, bet atmiņā, ka abiem bija jāskrien pa skatuvi. Pēc tam abus lika tādā kā katlā, kā lādē. Nobijāmies, kā nekā trīsgadīgi. Taču tad pie kulisēm atpazinām Elgas tanti – Elgu Īgenbergu, kura spēlēja klavieru pavadījumu. Pie viņas tad arī slēpāmies.
– Kādas saistības palikušas, lai saņemtu arī maģistra diplomu augstākajā izglītībā?
– Jāraksta maģistra darbs. Esmu nolēmusi rakstīt par savu vectēvu (Jaunatnes teātra aktieri Tālivaldi Āboliņu – aut.). Iespējams, pētīšu, kā viņš studēja Maskavā. Par recenzenti izraudzījos teātra zinātnieci Silviju Radzobi. Es viņai ļoti uzticos.
– Cēsu Mazais teātris, pieaicinot profesionālus aktierus, arī jūs, sagatavojis izrādi “Dullais”. Uzreiz nāk prātā zinātkārais zēns Dullais Dauka.
– Ar režisoru Mārtiņu Eihi strādājam, domājot par skatītājiem no septītajām un astotajām klasēm. Izrāde veltīta tiem, kuri aizvien grib pārliecināties paši, kas ir aiz horizonta.
Komentāri