Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Lapčenoks redz, kā laiki mainījušies

Mairita Kaņepe
06:47
22.10.2019
98
Atver Grāmatu Par Leģendāro Mikrofona Dziesmu Aptauju

Dziedātājs Viktors Lapčenoks uzstājas grāmatas par leģendāro Mikrofona dziesmu aptauju "Tikai dziesma nenosalst. "Mikrofons" - Latvijas fenomens" atvēršanas pasākumā Latvijas Radio 1. studijā.

Uz Latvijas skatuvēm ar vērienu nosvinējis savu 70. gadskārtu, dziedātājs Viktors Lapčenoks no dzīvē ierastā darba nav atteicies.Mākslinieks to turpina. Un kā vēl!

Oktobrī uzstājies trīs lielās auditorijās, trīs skaistās kultūras pilīs. No viena koncerta uz otru mākslinieks mēroja ceļu pāri visai Vidzemei. Skatītāji pulcējās spožajās koncertzālēs Alūksnē, Cēsīs un Rīgā, VEF Kultūras pilī.

– Jūs esat tik aktīvs, aizvien nenogurstoši braucat pie klausītājiem. Darbs ir jūsu dzīves­veids?
– Citādi nemaz nevar būt! Vai tad pats sev dziedāšu?

– Nupat pabijāt arī Latvijas austrumpusē. Simtiem kilometru mērojāt uz Alūksni. Kāda ir jūsu izjūta – mūsu Latvija ir liela vai maza?
– Grūti pateikt. Man jau liekas, ka liela. Ziniet, maziem bērniem viss liekas liels, sākot ar sētu ap māju. Bērnībā man arī Biķer­nieku mežs šķita liels, blakus tam pie Teikas dzīvojām. Man likās, ka Rīgā arī kalni ir lieli. Atliek paskatīties kartē, lai redzētu, ka Latvija nemaz nav liela. Taču Eiropā tādu nelielu valstu ir pietiekami daudz.

– Kad garāks ceļš pie klausītājiem, kā īsināt ceļu autobusā?
– Pļāpājam par visu kaut ko. Es jau pārsvarā pats braucu pie stūres, bet šad tad esmu uz koncertiem braucis arī ar autobusu, lai būtu ar visiem kopā. Tagad reti kāds pajautā – vai zolīti uzspēlēsim. Padomju laikos bija pilnīgi pretēji. Ceļā vienmēr notika kāršu turnīri.

– Daudz braucot, kāds jums radies iespaids par šodienu?
– Teikšu tā – ceļi varēja būt labāki. Tranzīta lielceļi starp lielākām pilsētām, uz citām valstīm, tie daudzmaz labi. Taču lauku ceļi ir pašvaki. Tur nu vajag bišķiņ pastrādāt, lai kļūtu labāk. Toties mani patīkami izbrīnīja jaunie kultūras centri Latvijā. To apzināties un ieraudzīt bija ļoti patīkami.
Atceros, jaunībā, kad sāku dziedāt ansamblī “REO”, tam bija liels sastāvs. Vasarās uzstājāmies estrādēs, bet ziemā kultūras namos. Ziniet, ģērbtuves māksliniekiem bija dikti maziņas. Šaus­mīgi! Nepietika vietas pat meitenēm. Intervijās to tik stāstījām, ka nav, kur aiz skatuves pārģērb­ties, nav pat neviena spoguļa, bez kā meitenes nevar iztikt.

– Tātad puiši sevi spogulī pirms iešanas pie skatītājiem nemaz neredzēja?
– Mums jau maz ko vajag. Kaut kur stiklā paskatās, saķemmē matus un iet uz skatuves. Bet meitenes liek grimu. Kā to paspēt, ja uz sešām meitenēm viens spogulis? Ārprāts!

– Tagad gan labi laiki – māksliniekiem elegantas ģērbtuves?
– Ir gan. Gan Alūksnē, gan Cēsīs.

– Lieli spoguļi kultūras namos ir arī skatītājām, kur pirms koncertiem spoguļoties. Redz, kā laiki mainījušies!
– Protams, mainījušies! Kādas tagad kultūras namos un koncertzālēs ir kafejnīcas! Kāda ēdienu un dzērienu izvēle! Patiešām ir, kur pasēdēt, kad laikus ir atnākts uz koncertu.

– Ja jau laba kafejnīca, arī puisi vai vīru vieglāk pierunāt nākt uz Lapčenoka koncertu?
– Nu ja, kā tad citādi!

– Šoruden jūs dziesmās piesaucāt sievietes – Lamaru, Lanu, Sulamīti, Undīni. Vārdi gan Latvijā tādi reti.
– Jau pagājis vairāk nekā 30 gadu, kopš dziedu tieši šīs dziesmas. Un, godīgi sakot, Latvijā par Sulamīti neesmu dzirdējis, par Undīni gan zinu! Lanas arī ir Latvijā, bet vairāk jau Svetlanas.

– Vai rudens jums ir mīļš gadalaiks?
– Nevarētu teikt, taču gads no gada atšķiras. Vienā gadā jaukāks ir pavasaris, otrā rudens. Šoruden man būs mazāk darba, diezgan daudzus rudens koncertus esam pārcēluši uz pavasari, tāpēc ka šī vasara Latvijā bijusi ļoti blīva ar dažādiem koncertiem. Pārkon­certēta! Tas saistīts ar producentu lielajām aktivitātēm, koncertus plānojot, estrādes jau laikus aizrunājot.

– Tātad tagad, rudenī, nav, kas pērk biļetes?
– Laikam cilvēki no iešanas uz koncertiem grib atpūsties. Jā­gaida ziema.

– Tad cilvēki atkal pievērsīsies garīgām lietām, arī mākslai?
– Tā būs!

– Rīgai neesot koncertzāles orķestriem, bet dziedātājiem, profesionāliem māksliniekiem, ne vien amatieriem, nu ir restaurētā VEF kultūras pils. Atkal skaista!
– Esmu tur uzstājies gan pirms un pēc remonta. Tur labi skan, tikai skatītāju balkons gan tāds jocīgs – gandrīz 45 grādu leņķī.

– Vai, uznākot uz skatuves, jūs mēdzat paskatīties uz kādu konkrētā rindā un vietā?
– Ja pats uzdāvinu ielūgumus uz saviem koncertiem, tad paskatos gan, kādā rindā sēž manis aicinātie.

– Daļa cēsnieku, kuri nāk uz koncertzāli, labprāt izvēlas vietu balkonā pašā centrā. No turienes esot ļoti pārskatāma skatuve. Un solists arī nav pārāk tālu.
– Es gan neredzu, kā viņi tur sēž un klausās. Liels gabals no skatuves. Tad man binokli vajadzētu, lai balkonā kaut ko saskatītu.

– Jūs gan labi redz.
– Protams, jo es esmu vislabāk izgaismots!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
139

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
632
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
247

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi