Cēsnieki Kristīne Lipska (21) un Mārtiņš Ivanovskis (28) pirmdzimto pasaulē sagaidīja Nīderlandē. Sapratuši, ka bez pārējo ģimenes locekļu
atbalsta dzīvot svešumā grūti, pirms pāris nedēļām atgriezušies uz dzīvi Latvijā.
Abi jaunie vecāki mīl ceļot un skeitot. “Darba un finansiālo apsvērumu dēļ pirms trīs gadiem aizbraucām uz Somiju. Dzīvojām gan aiz Polārā loka, gan pēc tam Tamperē. Izbaudījām laiku ziemeļos, tad Mārtiņam piedāvāja darbu Nīderlandē, pārcēlāmies uz dzīvi tur. Viņš remontēja elektro velosipēdus, bet es strādāju restorānā. Pēc neilga laiciņa pieteicās bēbītis – Stella Kristīne Ivanovska,” stāsta jaunā māmiņa. Pirms pāris dienām mazā dāma atzīmēja savu sesto mēnesi šajā pasaulē.
Pirmās grūtniecības pazīmes Kristīnei bijušas netipiskas: “Nebija rīta nelabumu, es tikai jutos ļoti nogurusi. Pēc darba vēlējos iekrist gultā un gulēt. Sākotnēji domāju, ka man ir kāda slimība, bet tad uzzināju, ka esmu stāvoklī.” Kristīne arī atzīst, ka visu grūtniecības laiku nogurums nav viņu pametis.
Par to, kā aizritējis gaidību laiks, Kristīne stāsta: “Biju dzirdējusi, ka grūtniecība ir viens no skaistākajiem brīžiem sievietes dzīvē, bet man tas bija mokoši. Bija grūti sadzīvot pašai ar sevi, īpaši ar pēkšņajām garastāvokļa svārstībām.” Taču netrūcis priecīgu brīžu: “Kad sajutu meitiņas kustības, nespēju aptvert, kā manī var ietilpt vēl viena dzīvībiņa. Abi ar draugu priekpilni vērojām manu vēderu un apzinājāmies, ka tur aug mūsu mazais cilvēciņš!”
Par to, kādas iespējas jaunajām māmiņām ir Nīderlandē, Kristīne pauž: “Tur māmiņām jāstrādā līdz astotajam grūtniecības mēnesim. No vienas puses, man patika, jo biju aizņemta un nepievērsu uzmanību sliktajai pašsajūtai, citām problēmām, bet, no otras puses, tas nebija viegli. Atvaļinājums sākas četras nedēļas pirms dzemdību datuma, jau divpadsmit nedēļas pēc dzemdībām jāatgriežas darbā. Mazajai bija tikai trīs mēneši! Ļoti nožēloju, ka tā, Latvijā māte ar jaundzimušo var būt kopā daudz ilgāk. Tā kā ātri atgriezos darbā, piens bija jāatslauc un jāsāk meitiņu barot no pudelītes. Tā viņa ātri atradinājās no krūts piena.” Kristīne arī stāsta, ka Nīderlandē nav tādu māmiņu pabalstu kā Latvijā. Sešpadsmit dzemdību atvaļinājuma nedēļas maksā pilnu algu. Kad mazulim paliek trīs mēneši, var pieteikties bērnu naudai, bet jāatsāk strādāt.
Nīderlandē sievietes lielākoties dzemdē mājās, bet Kristīne nokārtoja apdrošināšanu, lai varētu dzemdēt slimnīcā. Dzemdības bijušas smagas. “Somas bija sakravātas jau trīsdesmit ceturtajā nedēļā, bet Stella piedzima četrdesmit pirmajā. Man šķita, ka viņa piedzims ātrāk, jo mēs viņu ļoti gaidījām, katru reizi pie mazākajām sāpēm domāju, ka sākušās dzemdības. Kad pienāca īstā diena, nospriedu, ka atkal viltus trauksme, ar draugu trijos naktī gājām pastaigāties, bet sāpes kļuva aizvien spēcīgākas. Zvanījām vecmātei, viņa atbrauca pie mums uz māju, bet, kad jau tuvu bija dzemdību laiks, visi braucām uz slimnīcu. Tā kā nevēlējos epidermālo anestēziju, man deva smieklu gāzi, tā no organisma izdalās desmit minūtēs, mazajam nenodara nekādu ļaunumu. Bet gāze palīdzēja tikai nedaudz, trīs reizes bija sajūta, it kā dvēsele pamet ķermeni. Sāpes bija nežēlīgas. Mārtiņš bija blakus visu dzemdību laiku un teica, ka tādu histēriju un vājprātu vairs negribētu piedzīvot. Bet, kad mazā ienāca pasaulē, abi bijām laimīgi. Viņa piedzima 4,130 kg smaga un 52 centimetrus gara. Brīdi, kad meitiņu ielika man rokās, atceros ļoti spilgti. Viņa neraudāja, skatījās lielām acīm un brīnījās. Stella nekustējās, jo dzemdību laikā bija nospiests rokas nervs. Biju ļoti satraukusies, bet beigās viss bija labi. Draugs pārgrieza nabassaiti, un sākās mazās meitenes lielā dzīve. Bija atvieglojuma sajūta, bet priekšā nezināms ceļš. Tā bija ļoti sirreāla sajūta. Pagāja mēnesis, līdz sapratu, ka notikušais ir īstenība,” sajūtās dalās Stellas māmiņa.
Neparasti jaunajiem vecākiem licies arī tas, ka sešas stundas pēc dzemdībām slimnīca bija jāatstāj. “Tas nesagādāja problēmas, līdzko piedzemdēju, vecmāte piezvanīja, šķiet, medicīnas māsai, astoņas dienas pēc bērniņa piedzimšanas viņa nāca pie mums un rādīja, kā apieties ar mazo, ik dienu kopā ar mums dzīvoja astoņas stundas. Māsiņa ļoti daudz iemācīja, parādīja un pastāstīja, kā rīkoties. Nezinu, vai šādas iespējas jaunajiem vecākiem ir Latvijā.” Tādējādi Kristīne atzīst, ka jauno vecāku un jaundzimušo aprūpei Nīderlandē ir savi plusi un mīnusi.
Par to, kā dzīve mainījusies pēc Stellas ienākšanas pasaulē, Kristīne stāsta: “Pirmie trīs mēneši bija ļoti grūti, Stella nomodā gandrīz visu laiku raudāja, viņai negaršoja piens, bija vēdergraizes.” Kad Stellai palika četri mēneši, viss sācis iet uz labo pusi – meitene mazāk raudājusi, sākusi priecāties par dzīvi. “Tagad viņai patīk būt sabiedrībā, uzmanības centrā. Katra diena mums ir citāda – mostamies, spēlējamies, ciemojamies, pastaigājamies. Viņai ļoti patīk skatīt grāmatas. Pamazām ceļas kājās. Bēbīšu attīstība ir brīnumaina!” priecīgi pauž Kristīne.
Bērna ienākšana ģimenē maina ikdienas paradumus, jaunā māmiņa atzīst: “Gribas daudz kur būt, bet šobrīd ir jābūt kopā ar bērnu. Man patīk arī māksla, bet diemžēl nav laika mākslas projektiem, bet tajā pašā laikā priecājos, ka bērniņš iemāca būt piezemētākai un pieticīgākai. Varbūt tieši tas ir tas, kā dzīvē pietrūka. Un priecājos, ka nolēmām atgriezties, jo vēlējos, lai Stella aug vidē, kur runā latviski. Protams, ir neaprakstāmi jauki ceļot, bet, kad ir bērns, gribas māju sajūtu, emocionālo atbalstu no ģimenes. Nav nozīmes, cik naudas tiek pelnīts, galvenais būt kopā ar ģimeni un tuvajiem,” atzīst Kristīne.
Komentāri