Vēlme parūpēties par bērniem, kuru vecāki ar šo misiju vairs netiek galā, mudina citus pārus uzņemties audžuģimenes lomu.
Cēsīs kopš 2015. gada Ieva un Varis Celitāni – Būmaņi ir audžuģimene. Pavasarī viņi ieguva arī krīzes audžuģimenes statusu. Tagad gatavojas, lai varētu kļūt arī par adoptētājiem.
– Kas mudināja izveidot audžuģimeni?
Ieva: – Pirms abi iepazināmies, jau katram bija doma dzīvot tā, lai vēl kādam palīdzētu. Manam dēlam bija četri gadi un nepieciešama draudzīga kompānija.
Varis: – Aizgājām interesēties Cēsu bāriņtiesā, vai ir iespējas kļūt par viesģimeni, aicinot brīvdienās pie sevis kādu bērnu. Uzzinājām par bērna aprūpes formām, mums ieteica kļūt par audžuģimeni. Ar sievu apspriedāmies un nolēmām spert šo soli.
Ieva: – Vienīgais šķērslis – man tolaik nebija atļautais vecums, bet vīram gan. Līdz ar to drīkstēja pieteikties statusa iegūšanai.
Varis: – Lielākais izaicinājums, lai kļūtu par audžuģimeni, bija atrast piemērotu dzīvesvietu. Mums bija vienistabas dzīvoklis. Pirmajā gadā dzīvokli piešķīra, bet risinājums izrādījās neveiksmīgs. Meklējām citu, jo ir nosacījumi, kas jāievēro, lai uzņemtu bērnus.
Ieva: – Gaidījām arī to, kad Cēsu pusē sāksies mācības topošajām audžuģimenēm. Vēl nebija ģimeņu atbalstu centru, kas piedāvā kursus.
– Ko jums deva kursu zināšanas?
Varis: – Mācībās sapratām savas stiprās un vājās puses, piemēram, vājākā izrādījās zināšanu trūkums ārstniecībā, likumdošanā, disciplinēšanā. Abi vienojāmies, kurš kurā jomā iedziļināsies.
Ieva : – Lielāks izaicinājums bija kursi, lai varētu kļūt par adoptētājiem. Bērniņu, kuru vēlamies adoptēt, audzinājām jau trīs gadus.
Varis: – Ik pēc trīs gadiem audžuģimenēm jādodas profesionālās pilnveides kursos kādā no ārpus ģimeņu atbalsta centriem. Centrs “AIRI vecākiem” ir viena no organizācijām. Kursi izrādījās tuvi realitātei, varējām izmantot, piemēram, zināšanas, kā rīkoties, ja audzināšanā nonāk bērns ar traumatisku pieredzi.
Ieva: – Rudenī apguvām zināšanas par autismu un bērniem ar smagu invaliditāti. Jau vasarā bija iespēja mācībās apgūto pielietot, uzņemot bērnu ģimenē.
Varis: – Satiekas adoptētāji, audžuģimenes, SOS audžu mammas, varam dalīties pieredzē. Kursos, pildot mājas darbus, izlaidām caur atmiņu arī savu bērnību, iegūtās traumas. Tas palīdz izprast bērnus.
Ieva: -Man patīk, ka atbalsta centrā nodarbības notiek ik mēnesi. Varu ne tikai satikt līdzīgi domājošus, arī uzklausīt citas mammas un kopā meklēt risinājumus problēmām, par kurām tikai dzirdu. Pēc tam ir sajūta, ka varēšu kalnus gāzt. Kursi ir arī iziešana no mājām, kur visu laiku esmu mamma.
– Cik ilgi audžubērni pie jums uzturējušies?
Varis: – Īsākais – divas stundas, kamēr bāriņtiesa atrada radiniekus. Bijis arī mēnesis, līdz bērns atgriežas ģimenē vai nokļūst pie aizbildņiem. Būs arī četri gadi, kopš viens no bērniem ir pie mums.
Ieva: – Pirmie ienāca uzreiz trīs bērni. Tas apgrieza dzīvi kājām gaisā, maz gulējām. Lielāks izaicinājums ir tikai tad, kad ģimenē ienāk pusaudzis.
Varis: – Parasti kādu nedēļu pie mums dzīvo mierīgi un tad sāk rādīt radziņus. Vajadzīgs ilgāks laiks, kamēr izdodas vienoties par nosacījumiem ģimenē. Bērns pārbauda mūsu robežas.
Ieva: – Ja ģimenei nepieciešama palīdzība, iesaistām sociālo dienestu un bāriņtiesu. Vienmēr varam rēķināties ar Cēsu Bāriņtiesas atbalstu, tur ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Tagad daudz palīdz arī Valmierā – ģimeņu atbalsta centrs “AIRI vecākiem”.
Varis: – Lielāks izaicinājums, ja atved bērnu, bet par viņu nav nekādas informācijas vai dažreiz tā ir maldīga. Vakaros abi ar sievu apsēžamies, dzeram kafiju un runājam, kas sanācis, kas ne, ko rīt varam mainīt.
– Kā jūsu dēls pieņem citus bērnus?
Ieva: – Viņam bija pieci gadi, kad ienāca pirmie, tos pieņem mierīgi. Esam runājušies, puika pieņem situāciju. Pie mums bijuši jau desmit audžubērni. Kad kādam laiks doties prom, atzīmējam kopā – ar kūku un sarunām. Man tas liekas dabiski, tāpēc viegli pieņemu un palaižu bērnus. Ar bērniņa, kurš pie mums dzīvo ceturto gadu, vecākiem sadarbojamies. Atbalstām pieaugušos, lai viņiem izdodas noturēt ģimeni, lai bērni atgrieztos.
– Jūsu audžuģimenē ir ienācis arī zīdainītis?
Ieva: – Laikam ejot, sapratām, ka esam pieķērušies un gribēsim rūpēties par viņu visu dzīvi. Tāpēc kārtojam adopcijas dokumentus.
– Kā veidojat sadarbību ar bērnu bioloģiskajiem vecākiem, kuri piedzīvo krīzi?
Ieva: – Vieni atsaucas, citi vienkārši klusē, ir arī tādi, kas mums pārmet.
Varis: – Mēdz būt, ka no ģimenes uz laiku izņemtā bērna vecāki stāsta par sevi, bet slēpj kādus faktus. Tad jāprot runāt diplomātiski. Mēs zinām situāciju, jo mums par to tiek dota informācija.
Ieva: – Bieži vecāki pie mums meklē uzticības personu, atbalstu. Sevišķi, kad citur viņus vairāk nosoda, nekā palīdz piecelties pēc kļūdām. Tad aicinām tikties, sadarboties. Viņus atbalstām. Bijis arī tā, ka bērns vairs nevēlas uzturēt saikni ar vecākiem, kaut mudinām.
– Kā pašu vecāki pieņēma jūsu izvēli kļūt par audžuģimeni?
Varis: – Mamma no paša sākuma atbalstīja. Bija draugi, kuri sākumā nosodīja, ka pieņemam svešus bērnus, un draugi, kuri uzslavēja. Darbā kolēģi ir paslavējuši.
Ieva: – Sākumā mamma bija skeptiska, jo nezināja, ko tas nozīmēs, bet tagad ļoti atbalsta.
Varis: – Vecāki mums ļoti palīdzēja, kad nolēmām iegādāties māju kuplajai ģimenei.
Ieva: – Mana krustmāte ir audžu mamma ar 19 gadu pieredzi, varu lūgt viņai padomu.
– Kas pamudināja kļūt arī par krīzes audžuģimeni?
Ieva: – Pēc jaunākā audžubērna kopšanas atvaļinājuma, atgriežoties darbā, maiņu darbs parādīja, ka bērniem trūkst manas uzmanības. Viņi nemācījās, pēc skolas klaiņoja. Darbā aizvien domāju, kas notiek mājās. Tad arī ar vīru izlēmām. Nu man ir iespēja būt pilna laika mammai.
Varis: – Pie mums nāk arī interesēties, kā kļūt par audžuģimeni, es izstāstu. Tiem, kuri vēlas mēģināt, piedāvāju paviesoties un reizē pieskatīt mūsu bērnus.
Ieva: – Uzskatu, ja cilvēki vērtē, ka tas nav domāts viņiem, tad nevajag kļūt par audžuģimeni. Lielākais izaicinājums, ka bērniņu var ievest tūlīt, kā piezvana. Audžuģimenes vecākiem nākas risināt krīzes situācijas. Mācības par bērnu traumatisko pieredzi un kā rīkoties, ja atved slimu bērnu, ir noderējušas. Kopš vasaras bijuši jau trīs šādi bērni.
Varis: – Esam viena no pirmajām krīzes audžuģimenēm Latvijā. Esam liela ģimene, mums ir arī priekšrocības, kādas piešķir daudzbērnu ģimenei.
Komentāri