Ungurmuižā visas dienas garumā varēja dzirdēt dažādus stāstus – pamācošus un gudrus, smieklīgus, pilnus pārpratumiem, arī mazāk zināmas pasakas. Te bija sabraukuši Vidzemes stāstnieki, lai ieskandinātu 5. Vidzemes stāstnieku festivālu ”Stāsti krēslā. Nāburgu būšana”.
Vispirms viņi noklausījās stāstus par Ungurmuižu, dzīvi un notikumiem muižā, tad arī paši dalījās savos. Tie stāsta par jaukiem un skumjiem brīžiem, cilvēku attiecībām. Stāsti ir ap mums un mūsos – mantoti un sacerēti, dzirdēti un lasīti, piedzīvoti un izfantazēti.
“Katrs stāstnieks nāk ar savu pūru, rada te un tagad. Svarīgi, lai ne tikai tas, kas jau sagatavots,tiek izstāstīts, bet lai katrs prot iejusties gaisotnē un piemērot stāstu situācijai,” uzsver Latvijas Stāstnieku asociācijas valdes locekle Māra Mellēna un atgādina, ka stāstu stāstīšana un klausīšanās ir viena no senākajām cilvēku pamatvajadzībām pasaules izziņai un sociālo prasmju izkopšanai.
Par dzīvi Dzērbenes pusē stāstīja Ērika Māldere. “Atnākot uz Dzērbeni, mani interesēja viss, kas saistās ar šo vietu – vēsture, cilvēki, notikumi,” “Druvai” saka Ē.Māldere. Viņas rokās nonākuši dzērbenieša Jāņa Slaidiņa “Vectēva stāsti”. Tie rakstīti pagājušā gadsimta 60.gados. “Viņš pierakstījis dzirdēto par cilvēku attiecībām, gudrību un muļķību. Stāsti ievelk. Izlasu vienu, uzzinu par kādu cilvēku, bet citā stāstā atkal viņš pieminēts. Stāstos ir arī daudz vīru lietu, kas man svešas. Piemēram, kā ķēra zaķus, lapsas, aprakstītas arī lāču medības. Un tad stāsti par baronu un mācītājiem Irbi un Keisleru, ” atklāj dzērbeniete un uzsver, ka tikai vēlāk uzzinājusi, ka J.Slaidiņš divas reizes bijis izsūtīts, ka mūžs bijis pārdzīvojumu pilns. Arī par to varētu stāstīt.
Vidzemes stāstnieki ir domubiedri. Rīko festivālus, darbojas gan kopā, gan ar stāstiem kuplina citus pasākumus. M.Mellēna atgādina, ka steidzīgajā laikā ir jāprot atiet no ikdienišķā, jāpiestāj, lai padomātu par to, kas ir ārpusē. “Stāsti taču bagātina gan stāstītāju, gan klausītāju. Kaut mums biežāk izdotos satikties!” teic M.Mellēna.
_____________
Dzērbenieša Jāņa Slaidiņa pierakstīts stāsts
Mežsargs Stīpnieks šad un tad mīlējis iedzert, par ko sieva viņu vienmēr bārusi. Reiz ar muižas kalēju abi krietni iedzēruši. Stīpnieks žēlojies draugam, ka nu atkal no sievas bāriens būs, kā likts.
Kalējs bija asprātīgs un uz visādiem jokiem. Viņš Stīpniekam prasījis, vai viņa sievai neesot kādas bēdas, kurās viņu varētu iepriecināt. Stīpnieks pastāstīja, ka sieva ļoti bēdājoties, kad nonīkstot kāds jērs vai sivēns, un sakot, ka nekā nežēlotu, ja satiktu tik gudru cilvēku, kurš izstāstītu , kas jādara, lai neviens lopiņš nenonīktu.
Kalējam uzreiz padoms bijis rokā. “Ko tad tu bēdā par bārienu! Tad jau tu esi no viņa vaļā kā no vakarējās dienas. Saki sievai, ka satiki tādu gudru cilvēku un viņš tev stāstīja, kas jādara, lai neviens lops nenonīktu.”
“Jā, bet es jau nezinu, kas jādara, lai lopi nenīktu,” Stīpnieks sacījis draugam.
“Esi gan tu neapķērīgs! Ja grib, lai neviens nenonīkst, tad nevajaga neviena turēt.” “Jā, jā , tas gan ir pareizi. Tā es sievai izstāstīšu,” Stīpnieks priecājies un uz to joku iedzēruši vēl.
Mājās Stīpnieks pārnācis krietnā štīmē. Sieva kā parasti sākusi skaitīt sievu pātarus. Bet Stīpnieks teicis: “Nu gan tu, sieviņ, mani bar nevietā. Tu vienmēr saki, ka nekā nežēlotu, ja satiktu gudru cilvēku, kurš zina, kas jādara, lai neviens lops nenonīktu.” Sieva pārstājusi bārties un jautājusi: “Vai tu, vīriņ, patiesi tādu satiki?”
“Jā, satiku gan, bet par savu gudrību viņš prasīja, lai izpērku pudeli šņabja,” Stīpnieks atbildējis.
“Tas nekas, tas nekas, vīriņ, ka tik gudrība rokā. Nu, teic, nu, kāda tad tā ir?”
“Gudrais cilvēks teica: “Kur cilvēki, tur miroņi, bet, kur lopi, tur sprāgoņas. Ja sprāgoņu negribot, tad lai neviena lopa neturot.””
Sieva muti vien iepletusi par tādu gudrību, bet bārties vairs nebārusies, jo laikam sapratusi, ka pareizi vien ir.
Komentāri