Notekūdeņu izpēte Latvijā ir vēl bērnu autiņos, taču jāsaprot, ka atkritumu, tostarp notekūdeņu, lietderīga otrreizēja izmantošana ir tuvas nākotnes dienaskārtībā.
Uzturēšana jānodrošina pašiem
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Ūdens resursu nodaļas vadītāja Iveta Teibe mierina, ka Latvijā ir un pēc 2022. gada būs vietas, kur centralizēto kanalizācija sistēmu izbūve nebūs tehniski vai finansiāli pamatota. “Pērn eksperti izvērtēja pilsētu investīciju vajadzības notekūdeņu apsaimniekošanai. Secināja, ka ne visās pilsētu teritorijās nepieciešams izbūvēt centralizēto kanalizāciju, ja potenciālo lietotāju ir maz, bet izmaksas lielas. Normatīvie akti neparedz, ka pilnīgi visiem jāveido pieslēgums kanalizācijas tīklam. Tas jādara, ja šobrīd notekūdeņu savākšanai un attīrīšanai nav hermētiski noslēgtas tvertnes un tie izplūst dabā, kā arī tad, ja attīrīšanas iekārtas ierīkotas sen un nav veikta to apkope. Ja šīs lietas sakārto, centrālajam vadam nav jāpieslēdzas. Taču, ja tuvumā pieejams centralizētās kanalizācijas tīkls, pēc 2022. gada notekūdeņus nedrīkstēs turpināt pludināt nepiemērotās tvertnēs vai attīrīšanas iekārtās,” skaidro I. Teibe.
Tīklu paplašināšanai no 2014. līdz 2020. gadam bija pieejams Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums. Nākamajā plānošanas periodā tas būs uz pusi mazāks. Izvērtējot prioritātes, VARAM eksperti atzinuši, ka nauda jānovirza notekūdeņu attīrīšanai un dūņu apsaimniekošanai. Kanalizācijas tīklu paplašināšanai līdzekļus nepiešķirs. “Eiropas iestāžu pārstāvji aizvien vairāk uzsver, ka ES finansējums ir papildu devums, lai kaut ko varētu sakārtot, taču ūdenssaimniecības uzturēšana jānodrošina pašiem,” piebilst I. Teibe.
Zinātne nāk palīgā
Arī bioloģijas doktore, asociētā profesore Gunta Spriņģe atzīst, ka Latvijai nozīmīgs ieguvums no iestāšanās ES bija pieejamais finansējums, tostarp notekūdeņu saimniecības sakārtošanai. Taču valsts mērogā šis jautājums nav līdz galam atrisināts, jo augsto izmaksu dēļ cilvēki neveido pieslēgumus centrālajai sistēmai, pat ja tā pieejama. Tādēļ palaikam dažādās Latvijas vietās konstatē notekūdeņu nelegālu noplūdi. “Sasniegts augsts līmenis – notekūdeņus attīra ne tikai mehāniski un ar dūņu palīdzību, bet arī ar biogēnu redukciju, kas samazina slāpekļa un fosfora nokļūšanu vidē. Šo elementu nonākšana vidē veicina ūdenstilpju aizaugšanu,” viņa saka, uzsverot, ka svarīgi ir notekūdeņus izmantot sabiedrības labā. Tos pētot, var noskaidrot ne tikai notekūdeņos nokļuvušās vielas, bet pat atklāt slimības.
G. Spriņģe norāda, ka Latvijā pēta notekūdeņu sastāvu. “Pasaules Veselības organizācija interesējas par Rīgas Tehniskajā universitātē izstrādātu neattīrīto notekūdeņu monitoringa metodi, ar kuru iespējams noteikt Covid-19 pārnesi notekūdeņos un izplatību vidē. Ar šo metodi zinātnieki konstatēja vīrusu neattīrītajos notekūdeņos,” par atklājumu gandarīta ir G. Spriņģe. Vīruss konstatēts kanalizācijas ūdens paraugos pilsētās, kurās ir saslimušie ar Covid-19, bet nav atrasts tur, kur saslimstība nav reģistrēta. Vīrusu neatrod paraugos no attīrītiem notekūdeņiem. Ar ierīci, kas ņem paraugus pilsētu kanalizācijas sistēmās, visu diennakti ik stundu precīzi mēra Covid-19 koncentrācijas līmeni notekūdeņos.
Latvijas zinātnieki no Rīgas Tehniskās universitātes, Biomedicīnas pētījumu un studiju centra un zinātniskā institūta “BIOR” četrus mēnešus vairākās Latvijas pilsētās veic notekūdeņu analīzes. Piemēram, piecas sešas dienas pirms kovida uzliesmojuma Kuldīgā šīs pilsētas notekūdeņos atrada vīrusu. Tas nozīmē, ka, regulāri analizējot datus, iespējams apsteigt laiku un rīkoties, pirms kāds saslimst. Sadarbojoties ar Pasaules Veselības organizāciju, zinātnieki strādā, lai nākotnē šādu notekūdeņu monitoringa metodi varētu izmantot arī citu patogēnu konstatēšanai un novērt iespējamas pandēmijas.
Viņasprāt, nozīmīgi dati iegūti, analizējot saldūdens gliemenes. 2017. gadā veiktā pētījumā radies jautājums, vai gliemenēm sāp galva, jo to organismā atklāts paaugstināts ibuprofēna līmenis. Gliemenes uzskata par ūdens sanitārēm, jo tās attīra ūdeni caur žaunu lapiņām, to filtrējot un apēdot visas sīkās organismu un dūņu daļiņas. Taču, pētot gliemenes, iespējams arī noskaidrot, kāda veida ietekmi uz dabu atstāj cilvēka izraisīts faktors, tostarp notekūdeņos iekļuvušas medicīnisko preparātu atliekvielas. Farmācijas atkritumu konstatēšana dabā ir dārga, tādēļ gliemeņu pētīšana ir lētāks veids, kā noskaidrot vides stāvokli, jo tās caur sevi izfiltrējušas gan attīrītu, gan neattīrītu ūdeni.”
Lai izvairītos no dabas piesārņošanas, G. Spriņģe rosina izmantot rīku “Villagewaters”. Tas piedāvā dažādas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, no kurām var izvēlēties katrai privātmājai un naudas makam vispiemērotāko.
Dūņu potenciāls
Bet to, kā notekūdeņu attīrīšanas blakusproduktu –
dūņas – apsaimniekot un izmantot atkārtoti, pēta lauksaimnieki. Biedrības “Zemnieku saeima” augkopības eksperte Iveta Grudovska stāsta: “Notekūdeņu dūņas ir vērtīgs augu barības avots, jo satur slāpekli, fosforu, kāliju un dažādus mikroelementus. Taču līdz šim Latvijā lauksaimniecībā par mēslošanas līdzekli izmantotas nedaudz, jo pastāv strikts regulējums par smago metālu nokļūšanu augsnē. Notekūdeņu dūņās nosaka smago metālu saturu un pēc to daudzuma dūņas iedala dažādās klasēs. Materiālu, kur šo metālu nav vai ir ļoti maz, var lietot droši. Taču lielpilsētu notekūdeņu attīrīšanas dūņās smagie metāli var nonākt arī no rūpnieciskiem ražotājiem. Šāda materiāla izmantošana lauksaimniecībā ir sarežģīta: jāveic augsnes analīzes pirms un pēc dūņu lietošanas, jāseko līdzi smago metālu līmenim.
Notekūdeņu apsaimniekotāju biedrība VARAM uzdevumā meklē jaunus risinājumus, ko ar dūņām iesākt. Viens virziens varētu būt sadarbība ar biogāzes ražotājiem, dūņu pārstādes procesā tās atšķaidītu un radītu potenciāli mazāku smago metālu ietekmi. Otra iespēja – tās kompostēt, taču vēl jāsaprot, cik daudz nepieciešams pildvielu, jo dūņas ir šķidrums. Vēl varētu apstrādāt, lai no tām atdalītu ūdeni un tās būtu izmantojamas par kaisāmu organisku mēslojumu, nevis pārvadājamas cisternās, kā ir šobrīd.
Ko par risinājumiem domā lauksaimnieki? Pagaidām neko. Taču Eiropas zaļā vienošanās paredz, ka lauksaimniekiem būs jāsamazina minerālmēslu patēriņš, tādēļ vienīgais veids, kā augiem iedot barības vielas, būs sadzīves atkritumu, tostarp notekūdeņu dūņu, izmantošana.”
I. Grudovska saņēmusi labus notekūdeņu dūņu testēšanas rezultātus, un izrādās, ka smago metālu piejaukums ir neliels vai tā nav vispār. “Tas nozīmē, ka lokālā mērogā var skatīties uz notekūdeņu dūņu izmantošanu lauksaimniecībā kultūraugu mēslošanai, taču jāatceras, ka tās nederēs augiem, ja var saskarties ar izaudzētu gala produktu, piemēram, dārzeņiem.
Zemniekam jāveido mēslošanas plāns, kurā rūpīgi jāsarēķina, cik kilogramu dūņu uz lauka plānots likt un cik kilogramu no tām augi izmantos. Atlikumam jābūt nelielam, taču sausā laikā slāpeklis augsnē paliek vairāk, tādēļ labi, ja iesēti ziemāji vai starpkultūras, kas atlikumu akumulē,” saka eksperte.
Liela problēma, viņasprāt, ir notekūdeņu noplūšana no attīrīšanas stacijām. Tās sekas dabā konstatē, palielinoties fosfora saturam ūdenī. “Esam testējuši un secinājuši, ka no lauksaimniecības zemēm mēdz noplūst slāpeklis, bet no notekūdeņu dūņām – fosfors. Ja šis elements nokļūst ūdenī, to savākt tikpat kā nav iespējams. Šī iemesla dēļ šobrīd dūņu apstrādei un uzkrāšanai pievērš pastiprinātu uzmanību.
Ja neizveidos lokālu tīklu, kurā notekūdeņu dūņas aizvest un noglabāt līdz pavasarim, bet vedīs tās utilizēt uz kompostēšanas vietām vai potenciālu žāvēšanas vietu, visai sabiedrībai būs dārgi jāmaksā par kanalizācijas apsaimniekošanu. Taču skaidrs, ka turpmāk nevarēsim dzīvot tā, kā dzīvojām līdz šim,” ir pārliecināta I. Grudovska.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu
Komentāri