Radio ēters nevar būt rutīna

Radio “StarFM” rīta programmas “Zoopasta” vadītājs Jānis Romanovskis radio dīdžeja gaitas sācis Cēsīs, turpinājis Rīgā, un nu jau padsmit gadus ir “StarFM” ētera cilvēks.

– Vai rīta programmas vadītājam savā būtībā jābūt cīrulim, lai jau tik agri būtu možs?

-Jāatzīst, vienmēr esmu bijis izteikts braucamā laika čalis, kurš strādā pēcpusdienās, bet pirms apmēram astoņiem gadiem dzīve sagriezās kājām gaisā. Ļoti pretojos pārejai uz rīta programmu, piekritu tikai būt aizvietotājs līdz brīdim, kamēr Baibai (Baibai Si­peniecei – Gavarei-aut.) atradīs citu radio partneri. Bet, kā zināms, nekas nav stabilāks par pagaidu lietām, un tā joprojām esmu rīta programmā. Protams, dzīve būtiski mainījās, nācās sevi pamatīgi lauzt. Pirms tam vienmēr apbrīnoju tos radio, televīzijas diktorus, kuriem jāstrādā rīta programmās. Spriedu, ka tā taču tāda sevis sabeigšana, šiem cilvēkiem taču nav nekādas dzīves, tas ir milzīgs upuris, ko var atļauties tikai par ļoti lielu naudu. Iespējams, tagad kāds tieši tāpat domā par mani, bet varu teikt, ka tagad to vairs ne pret ko negribētu mainīt, jo pēc darba beigām priekšā vēl visa diena. Programma beidzas pulksten desmitos, braucu laimīgs mājās, kamēr citi vēl tikai dodas uz darbu.

-Vai pandēmijas laikā rīti ēterā ir citādi? Cilvēku birojos, mašīnās mazāk. Vai tas kaut kā ir jūtams?
– Esam sapratuši to, ka radio rīta paradumi cieši saistīti ar skolu dzīvi. Mūsu klausītāji ir vecāki, kuri ved uz skolu bērnus. To ļoti izjūtam, jo brīdī, kad beidzas mācību gads, kā ar nazi tiek nogriezta daļa auditorijas. To jūtam atgriezeniskajā saitē. Un pilnīgi noteikti var prognozēt, ka līdz ar 1.septembri šī auditorijas daļa atgriezīsies. Te nav stāsts par reitingiem, bet komunikāciju, sajūtām.
Runājot par šo pandēmijas laiku, neesam izjutuši, ka klausītāju mazāk, tie būtu mazāk aktīvi. Varbūt tāpēc, ka šim laikam izvēlējāmies komunikācijā ar klausītāju ļoti dzīvot līdzi situācijai. Sākumā arī mēs tam piegājām ļoti nopietni, pat dramatiski, nemitīgi aicinot ievērot noteiktās prasības, neļauties viltus ziņām, bet kādā brīdī sapratām, ka klausītāji jāsāk uzmundrināt, ka uz šo situāciju nedaudz jāpaskatās caur joku. Protams, tā visu laiku ir elpošana vienā ritmā ar to, kas notiek aiz studijas logiem.

– Situācijas maiņa pasaulē arī pašiem likusi iziet no ikdienas rutīnas.
– Radio ēters nekad nevar būt rutīna. Jā, process mājās, gatavojoties uz darbu, ir rutīna, viss notiek automātiski, bet, tiklīdz nonāc ēterā, par rutīnu nevar runāt. Nekad taču nezinām, ko nesīs nākamais mirklis, kura izskanējusī tēma vai pateiktā frāze atvērs klausītāju. Līdz ar moderno tehnoloģiju, piemēram, WhatsApp, saziņu arī radio ēters būtiski mainījies. Mēs vairs paši stāstus nemeklējam, neizdomājam, viss top kopā ar klausītāju.

– Tomēr laikam jau ētera sarunās viss griežas ap vienu tēmu.
– Tieši tā, bet, kā jau minēju, arī šajā tēmā mēģinām meklēt kādu daļu prieka, varbūt ar ironiju paraudzīties uz notiekošo, jo nevar taču visu laiku gāzt virsū drūmo statistiku. Protams, tā izskan ziņu izlaidumos, bet pārējā daļā cenšamies no tās izvairīties. Tā teikt, esam situāciju pieņēmuši, sapratuši, ka tas ir uz zināmu laiku, un radio ēterā cenšamies saskatīt to gaismu tuneļa galā, jo tā pilnīgi noteikti ir. Un arī šajā trakajā laikā var taču atrast, kā izklaidēt, iepriecināt, nodarbināt sevi, kā nesajukt prātā ar monotonu ikdienas ritmu. Cenšamies to palīdzēt ieraudzīt arī klausītājiem. Uzska­tām to par savu uzdevumu – nākt ar pozitīvo vēsti.

– Minējāt modernās tehnoloģijas, kas palīdz, bet vai tās arī nerada draudus radio pastāvēšanai, jo virtuālajā vidē tagad taču katrs var sastādīt savus dziesmu sarakstus, ko klausīties.
– Ja atskatāmies ne pārāk senā vēsturē, radio nāve paredzēta jau vairākkārt. Līdz ar televīzijas ienākšanu tika paredzētas radio ēras beigas, bet nekas tamlīdzīgs nav noticis un, domāju, nenotiks. Jo radio sen vairs nav tikai mūzika. Protams, klausītājs, izvēloties iecienītāko staciju, lielā mērā vadās pēc tajā atskaņotās mūzikas, bet cilvēkiem radio kļuvis par tādu kā sarunu biedru. Radio ar klausītāju sarunājas vienalga, kur esi – birojā, mašīnā, mājās. Radio arī informē, izglīto, izklaidē, bet tieši saruna ir galvenais. Iespēja ātri sazināties ar ētera cilvēkiem, dalīties ar viņiem savos priekos un bēdās ir tas, kas nosaka šī brīža radio modeli. Tajā saredzu šī medija ilgt­spēju. To nekad nepiedāvās Spo­tify vai citi interneta rīki. Cil­vēkiem patīk, ka viņu sadzird, ka runā par viņam svarīgām tēmām viņam saprotamā valodā.

– Kā pašam visvairāk pietrūkst šajā ierobežojumu laikā, kad nav koncertu, izrāžu, pasākumu?
– Pirmkārt, nav dažādu pasākumu vadīšanas, kas bija vēl viena darba sastāvdaļa ārpus radio. Jā, pietrūkst dzīvās saiknes ar publiku, kas vienmēr dod papildu enerģiju, bet par to nesūdzos, jo apstākļi lielai daļai sabiedrības ir vēl sarežģītāki, un kopā mums tas jāpārdzīvo.

Pietrūkst iespēju satikties, vispirms jau ar ģimenes locekļiem, ar mūsu vecākiem, bērnu vecvecākiem. Labi, ka vasarā bija atelpas brīdis, kad varējām pabūt kopā, bet gada nogalē nevarēšana satikties bija īpaši jūtama. Ziemassvētkos – kopā ar ģimenēm, gadu mijā – jautrā ballītē ar draugiem.

Taču arī par to nav vērts satraukties, jo kaut kad tas beigsies un viss nāks ar uzviju atpakaļ. Gaidu to dienu, kad publiski tiks paziņots, ka esam šo vīrusu uzvarējuši, un jau gara acīm redzu, kas notiks. Būs cilvēku pilnas ielas, festivāli, balles, cilvēki apkampsies, svinēs, un tā būs liela cilvēces uzvara pār ļauno vīrusu.

– Varēsim svinēt dzīvi?
– Būs arī pamatots iemesls. Šis ir liels pārbaudījums ikvienam, bet tas varbūt kādam izliksies pārāk traki teikts, iespējams, jābūt arī pateicīgiem par šādu pārbaudījumu, jo tas katram kaut ko iemācīs. Pat ja cilvēks to negribēs atzīt, pat ja nepazināsies, bet tas noteikti notiks. Kaut vai par finanšu pārraudzību, jo būsim sapratuši, ka nelaime tiešām nenāk brēkdama un nekad nevaram būt pilnīgi droši par savu nākotni. Droši vien kaut kas mainīsies arī mūsu komunikācijā, un man grūti iedomāties, kā atgriezīsimies pie vecās dzīves. Vai vispār atgriezīsimies, jo daudzi būs sapratuši, ka daudz ko var darīt citādi.

– Medijos – radio, televīzijā, laikrakstā – strādājošajiem ir dota iespēja šajā laikā patiešām turēt roku uz pulsa.
– Tieši tā! Tas, protams, arī uzliek atbildību, ka informācija, ko dodam saviem klausītājiem, lasītājiem, skatītājiem, ir pārbaudīta. Tātad mums ir svarīgs informācijas avots, ar ko bieži grēko cilvēki. Ar to esmu saskāries arī paziņu lokā, redzu, cik sabiedrība viegli ievainojama ar skaļiem, nepamatotiem paziņojumiem, izdomājumiem. Dažkārt nav pat saprotams, kāpēc cilvēki gatavi ticēt kādam, kurš nezināmu iemeslu dēļ kļuvis par viņa autoritāti, bet nav gatavi uzticēties cilvēkiem, kuri patiešām ir savas jomas profesionāļi.
Saprotu, ka šāda sabiedrības daļa jau nav tikai tagad radusies, tā vienmēr bijusi, iespējams, tie ir cilvēki, kuriem dzīvē nav paveicies, tāpēc viņi nonāk pozīcijā, kur viss ir slikti, un ir pret visu ierasto, loģisko. Diemžēl šī sabiedrības daļa var būtiski ietekmēt to, cik ātri tiksim ar šo vīrusu galā.

– Cik var noprast, uz Cēsīm sen nav sanācis atbraukt?
– Jā, ļoti sen, tāpēc ar “Druvas” starpniecību gribu pasveicināt mammu un tēti! Protams, regulāri sazināmies, un viņiem jau ir privilēģija savu dēlu katru rītu dzirdēt radio. Taču ļoti ceru, ka pavasaris atnāks ar pozitīvām ziņām, jo Cēsis taču ir izteikta sezonas pilsēta. Pavasarī, vasarā man tur noteikti jābūt, jātver Cēsu bruģis, pilsētas īpašā noskaņa, tas viss ir tik ļoti nepieciešams, nepieļauju domu, ka var būt arī citādāk!