Cēsnieki Sintija un Jānis kopā ir desmit gadus, no tiem jau seši būs laulībā. Kaut gan kopdzīvi sākuši Rīgā, pēc pirmā bērniņa, dēla Toma piedzimšanas sapratuši, ka ģimenes dzīvei mierīgāka vide ir Cēsīs, un atgriezušies. Aizvadītā gada oktobrī Tīronu ģimenē ieradās meitiņa Elisa.
Sintija ir iepirkumu speciāliste, vīrs strādā celtniecībā. Par pārcelšanos atpakaļ uz Cēsīm Sintija stāsta: “Pēc pirmā bērniņa piedzimšanas atgriezāmies Cēsīs un ne mirkli neesam to nožēlojuši. Šeit ir mūsu radinieki, kuri izpalīdz brīžos, kad nepieciešams pieskatīt bērnus, izņemt dēlu no bērnudārza vai ko citu.”
Tīronu ģimenē abi bērniņi ir plānoti. “Pirms otrā bērniņa ar vīru visu izrunājām un sapratām, ka šis ir īstais laiks mazulim,” stāsta Sintija. Papildinot, viņa bilst: “Tomēr, kad grūtniecības tests bija pozitīvs, man sākās neliela panika. Pat nemācēšu izskaidrot – kāpēc. Sāku ļoti satraukties un nepārtraukti domāju, vai vajadzēja. Sirdsmieru guvu tikai pēc pirmās vizītes pie ginekoloģes.”
Grūtniecības laiks Sintijai noritējis ļoti labi. Viņa priecājusies par augošo vēderu un tajā pašā laikā arī nedaudz par to satraukusies, jo pirmais bērniņš dzimis liels, svēris 4,15 kilogramus. Sintija teic, ka, gaidot dēliņu, viņa ļoti daudz staigājusi, bet otrās grūtniecības laikā tas nav bijis tik viegli. “Pēc pāris metriem vēderam jau bija jūtams tonuss,” stāsta Sintija. “Gaidot meitiņu, ļoti kārojās āboli, notiesāju daudzus kilogramus.”
Elisa pasaulē ieradās 18.oktobrī Siguldas slimnīcā. Jaunā māmiņa atminas, ka tas bijis laiks, kad Latvijā sākās otrais pandēmijas vilnis. “Tolaik valdība lēma par jauniem ierobežojumiem. Biju sabijusies, jo nezināju, vai vīrs drīkstēs piedalīties dzemdībās. Esmu pateicīga augstākajiem spēkiem, ka viņš varēja būt man blakus. Tas man ļoti daudz nozīmēja,” atklāj Sintija.
Stāstot par dzemdībām, jaunā māmiņa smaida: “Tās bija pārsteidzoši vieglas! Svētdienas pēcpusdienā sāku sajusties dīvaini, vēroju sevi un teicu vīram, ka jābrauc uz slimnīcu. Ap septiņiem vakarā aizvedām dēlu pie omes un braucām uz slimnīcu. Automašīnā visu laiku prātoju, vai tās ir viltus kontrakcijas, vai viss notiek pa īstam? Ierodoties slimnīcā, piereģistrējāmies, mums ierādīja palātu. Un apmēram pēc pusotras stundas mazā jau bija klāt. Meitiņa piedzima 3,328 kg smaga un 53 cm gara”.
Sintija atklāj, ka vārdu meitiņai neesot bijis viegli izdomāt. “Kaut kad sen ļoti iepatikās vārds Patrīcija, bet jutu, ka tas nav īstais bērniņam. Kopā ar vīru ņēmām kalendāru un
skatījāmies citus vārdus. Man iepatikās Melisa, bet vīrs vēlējās meitiņu saukt par Elīzu,” atminas Sintija. Papildinot sacīto, viņa bilst: “Bērnu rotaļlaukumiņā, kur bijām kopā ar dēliņu, viendien izdzirdēju vārdu Elisa. Ieklausījos, aizdomājos, ka tas sanāk it kā pa vidu Melisai un Elīzai, tā ar vīru radām kompromisu.”
Jautāta, kā nu jau “lielais”, četrus gadus vecais brālis uztvēra māsas ienākšanu ģimenē, Sintija stāsta: “Sākums nebija viegls. Ne tikai tāpēc, ka jāsadala uzmanība abiem bērniem, bet arī tāpēc, ka vecākajam bērnam dažas dienas pēc meitiņas dzimšanas bija paredzēta operācija. Tie bija papildu pārdzīvojumi. Brālis ir ļoti priecīgs par māsu un vēlas viņu bieži bučot, parasti visnepiemērotākajos brīžos. Protams, ir reizes, kad brālis jūtas nedaudz atstumts, jo zīdainīti sanāk diezgan bieži barot un uzmanība tiek pievērsta jaunajai dāmai. Bet kopumā puisis ir lepns, ka ir Elisas lielais brālis.”
Protams, jaundzimušais līdz ar lielo prieku ģimenē ienes arī papildu rūpes. Elisas māmiņa atklāj, ka ikdiena ar meitiņu ir kā amerikāņu kalniņos – gan uz augšu, gan uz leju. “Ir bijušas negulētas naktis, ir naktis, kad tikai pamostas, lai paēstu. Diendienā mēs kopā esam mājās un regulāri cenšamies iziet pastaigā svaigā gaisā. Vīrs ļoti daudz palīdz. Ar otrā bērniņa ienākšanu ģimenē esmu viņu ieraudzījusi vēl no kāda skatupunkta – viņš tiešām ir mans stiprais plecs!” lepni teic Sintija.
Komentāri