Otrdiena, 30. aprīlis
Vārda dienas: Lilija, Liāna

Diendienā nav līdzās, bet vienmēr kopā

Iveta Rozentāle
14:36
15.03.2021
9
Gimene Ilze 1 1

Ilze un Mareks Podnieki dzīvo Raunā. Viņiem ir trīs meitas: Justīne (15), Linda (19) un Madara (23).

Madara jau uzsākusi patstāvīgu dzīvi, strādā Rīgā pirmsskolas izglītības iestādē,    ir deju pedagoģe. Kad beigsies pulcēšanās ierobežojumi, atgriezīsies profesijā. Linda uzsākusi studijas medicīnā. Arī ģimenes galva Mareks mājās nav diendienā, viņš saimnieko tēva saimniecībā. Ikdienā Ilze ir kopā ar Justīni, īpaši tagad, kovida laikā. Ilze ir skolotāja, strādā attālināti, arī Justīnei mācību stundas ir mājās pie datora.

Sarunās iegūst bērni un vecāki

Pielāgojoties situācijai, Ilze kopā ar jaunāko meitu veido atslodzi savam dienas ritmam: no rīta vingro, vakaros iet pastaigāties un divreiz nedēļā piedalīties Raunas novada organizētajās attālinātajās jogas nodarbībās “Zoom” platformā. Aktīvās nodarbes, arī jogas nodarbības rosina Justīne, meitene novērtējusi, ka mamma ikdienā ir ļoti strauja un joga var palīdzēt piezemēties. “Tas man grūti padodas, jo visu gribas ātri, bet nu jau esmu apradusi un gaidu nākamās nodarbības,” ar smaidu teic Ilze un, runājot par pastaigām, piebilst: “Pa­staigājoties raisās    dziļākas sarunas, tas ir brīdis, kad pa rokai nav nekā cita, nekas nenovērš uzmanību. Tāpēc šajā laikā esam ļoti daudz ko pārrunājušas.”

Sarunas ar bērniem Ilzei svarīgas bijušas vienmēr. Lai gan vīrs mēdzis teikt, ko gan var tik daudz runāt, var pateikt, ka tā jādara, un viss, Ilzei svarīgi ir izskaidrot, lai bērns saprastu, kāpēc tā jādara: “Tas prasa laiku un pacietību, bet man vienmēr bijis svarīgi runāt un skaidrot. Meitenes mēdz teikt, ka neesmu viņām nekad neko liegusi, bet īstenībā tā nemaz nav, vienkārši tik daudz runājam, ka meitenes jau pašas zina, kur ir tā robeža, ko drīkst prasīt un ko es noteikti nepieļaušu. Audzinot bērnus, robežas noliek visi vecāki, tikai vienā ģimenē to dara strikti, citā – skaidrojot. Sarunas veido un ietekmē bērnu visās jomās.”

Ilze arī novērojusi, lai gan ģimenes vērtības nemainās, ar katru bērnu mainās veids, kā šīs vērtības tiek mācītas, kā arī ar katru bērnu palielinās piesardzības robeža: “Ko baidījos ļaut vecākajai meitai, jaunākajai jau ļauju. Ar vecāko meitu biju piesardzīgāka, bet ar katru bērnu rodas lielāka māka savu bērnu paredzēt, saprast, kuram ko drīkst atļaut. Mēs diezgan ātri sapratām, ka jaunākajai meitai ir vieglāk iemācīt, nekā aizliegt. Ja viņa gribēja cept, tad labāk bija ierādīt, kā to darīt pareizi, nevis aizliegt, jo tāpat izdarīs. Vēlme izdarīt ir lielāka par nedrīkst.”

Ģimene ir vērtības un sajūtas

Domājot par ģimeni, Ilze teic: “Ģimene ir sajūtas. Tas ir prieks, un tās ir arī rūpes. Tās ir raizes, bet, kad viss kārtībā, tas ir saldais ēdiens. Tā ir sajūta, ka tevi gaida un esi vajadzīgs. Visi elementi, kas ir ģimenē, ir vienlīdz svarīgi, tiem vienmēr jābūt līdzsvarā. Ģimene ir vērtības: cieņa citam pret citu, atcerēšanās, uzticēšanās. Var visādi gadīties, bet patiesība ir jāpasaka, lai cik reizēm tā ir nepasākama vai grūta. Protams, ģimenē ir arī strīdi, bet svarīgi, lai pēc tiem var atkal runāt. Ir tēmas, par kurām zinām, ka tām pieskaramies tikai nedaudz, lai nebūtu lieku strīdu.”

Ģimene aizvadītajā gadā no bēniņiem nonesa lielo, apaļo sai­mes galdu, pie kura visi kopīgi var sasēsties. Kad bērni bija mazi, istabās vajadzēja vairāk vietas. Tagad apaļais galds papildinās    kopības sajūtu, kas ģimenei ir svarīga. Ilze arī norāda, ka ģimene nav tikai viņi pieci, bet arī viņas un Mareka vecāki, Ilzes brāļa ģimene, kurā arī aug trīs bērni. Ģimenē tradīcija ir pārsteigt citam citu dzimšanās dienā, un Ilze teic: “Kad bērni aiziet gulēt, gādāju pārsteigumus, bet nu jau pienācis laiks, kad bērni tos rada man. Tā pagājušajā gadā uz dzimšanas dienu meitenes pa nakti bija uzcepušas torti. Tā ir ļoti īpaša sajūta, ka tas, ko esi devis, nāk atpakaļ.”

Ilze pati ir no divu bērnu ģimenes, tāpēc vienmēr zinājusi, ka viņai būs vairāki bērni: “Vienam bērnam taču ir garlaicīgi. Kad ir divi, tad ir, ar ko spēlēties, ar ko rēķināties un dalīties. Un, kur ir divi, tur uzrodas arī trešais. Es parasti iesmeju – trešais bērns ir tāds: redz, kur es esmu un būšu; un tāds arī ir    visu dzīvi – es te esmu un būšu, rēķinieties ar to.” Daudzbērnu mamma teic: “Bērni, tas ir skaisti; trīs meitas, tas ir ļoti skaisti. Dārgi, bet skaisti. Kad paskatos uz savām meitām, saprotu, ka tas laiks, ko esmu veltījusi viņām, ir bijis tā vērts. Drīzāk varētu nožēlot, ka nav vēl kāds bērniņš. Bet veselības dēļ jutu, ka trīs ir optimāli. Ja vien iespējams, nevajag baidīties no lielāka bērnu skaita. Bērni ļoti maina redzējumu, ja viņos ieklausās, viņi tik daudz atklāj. Trešais bērns man vispār pavēra jaunu skatījumu uz pasauli – var būt arī tā.”

Kad bērni aiziet savā dzīvē

Ilzes un Mareka ģimenē ir brīdis, kad bērni pamazām atstāj mājas. Ilze atzīst: “Kad pirmā meita sāka mācīties Valmierā, tas vēl nebija tik sāpīgi, jo divas bija mājās, turklāt Valmiera ir netālu. Bet, kad vidējā meita aizgāja uz vidusskolu, vecākā sāka studēt augstskolā, palikām ar jaunāko meitu divatā mājās. Tad pirmo reizi sajutu, ka vēl pāris gadu iešu ar bērnu kopā uz skolu, pēc tam jau iešu viena un arī mājās būšu viena, jo vīrs lielākoties ir prom. Tad gan bija    skumīga sajūta. Tāpēc vecākajai meitai teicu, ka sāku gaidīt mazbērnus.”

Protams, Ilze novērtē, ka bērnu pieaugšanai nenoliedzami ir arī savi ieguvumi, jo tagad var arī vairāk laika veltīt sev: “Kad bērni bija mazi, tad vai nu gāju ar visiem bērniem, vai negāju vispār. Bet tagad jau kopīgi domājam, kur varētu aizbraukt, ko darīt, tās jau ir vairāk tādas draudzeņu attiecības.”

Ilze novērtē arī vidi, kurā dzīvo: “Man ļoti patīk Raunā. Te esmu kopš četru gadu vecuma. Mēs ar meitām vispār esam dabas mīļotājas, un Raunā daba ir visapkārt, daudz kultūrvēsturisku vietu. Man ir māja ar dārzu uz pagalma pusi, tāpēc varu mierīgi pidžamā iziet pagalmā. Skola un darbs ir piecu minūšu attālumā, tepat ir sporta laukums un sporta zāle, veikals, bibliotēka. Ja akurāt ko vairāk vajag, iesēžos mašīnā un braucu, viss ir viegli sasniedzams. Vienīgi nevarēju bērnus izvadāt uz mūzikas vai mākslas skolu, bet mums arī te ir iespēja individuāli skolā apgūt dažādus mūzikas instrumentus, katra meita kādu spēlē. Tāpēc man ir sajūta, ka Raunā ir viss, kas vajadzīgs, te ir ideāli apstākļi dzīvošanai.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vērtīgākais – kulturāli kvalitatīva, veselīga vide ģimenei un bērnam tuvu pie dabas

05:15
30.04.2024
50

“Man ļoti patīk, ka Skujene nav pārāk tālu no pilsētas. Gabaliņš ir, tomēr nav pārlieku sarežģīti aizbraukt līdz Cēsīm. Skujene ir diezgan mierīga vieta, sakopta un skaista. Te ir skaisti lauku ceļi, lielāki un mazāki. Tuvu ezeri un upes. Priecē sakoptais pagasta centrs. Cik nu pašvaldība iespēju robežās mēģina organizēt pasākumus un uzturēt teritoriju, tik […]

Par Lielo talku un ne tikai

17:02
28.04.2024
72
1

27.aprīlī norisināsies ikgadējais vides sakopšanas notikums – Lielā talka, kas notiks jau septiņpa­dsmito reizi. Šī gada moto ir “Tīri – zaļi – ilgi!”. Sarunājos ar Cēsu pašvaldības Centrālās administrācijas Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes teritorijas apsaimniekošanas speciālisti SIGNI ĶERPI. Viņa kopš 2021.gada Cēsu novadā ir Lielās talkas koordinatore. -Kā vērtējat Cēsu novadā padarīto? -Katru gadu cilvēki aktīvi […]

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
60

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
40

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
134

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
123

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Tautas balss

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
23
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Uzšļāc ūdeni un dubļus

16:57
26.04.2024
32
Druva raksta:

“Regulāri nākas iet Cēsīs zem dzelzceļa tilta. Kad līst lietus, dubļains, gan to nevienam neiesaku. Uz galvas pilēs ūdens un mašīnas nošķiedīs. Ietve tur tik šaura, grūti izmainīties ar pretimnācēju, kur nu vēl pamukt kaut kur, kad brauc mašīna. Vai kāds saskaitījis, cik cilvēku kājām ik dienu iziet pa šo vietu? Žēl ģimnāzistu, kuri dosies […]

Operatīvi, atsaucīgi un laipni

16:56
26.04.2024
24
Druva raksta:

“Sirsnīgs paldies ārstes Sprindules prakses medicīnas māsai Irīnai, viņa bija ļoti atsaucīga un ātri nokārtoja, lai tieku pie vajadzīgajiem medikamentiem, kad man pasliktinājās pašsajūta. Un milzīgs paldies arī māsiņai Lindai, kas nāca pie manis mājās, vēnā ievadīja zāles, katru reizi mērīja asinsspiedienu, vienmēr izjautāja, kā jūtos, bija ļoti laipna, atsaucīga. Domāju, tā darbu vajadzētu darīt […]

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
55
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
43
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Sludinājumi