Tik vajadzīgais restarts

Pandēmijas laiks zīmīgi sakritis ar ilustratores, priekulietes Lindas Lošinas un rakstnieces Evijas Gulbes kopīgi radīto un visā Latvijā iemīļoto bērnu grāmatu varoņu, draisko žurkulēnu Koko un Riko apaļo jubileju, kam par godu gadumijā iznākusi ceturtā šīs sērijas grāmata.

Kad vienā personā vienlīdzīga telpa jāatvēl tik dažādajām dzīves lomām – māksliniece, publiska persona, sieva, mamma un pašas es – tā jau ikdienā ir nepārtraukta spēle ar kompromisiem. Iespējams, “Covid-19” ierobežojumu blaknes tik momentāni neatsaucas uz mākslinieka profesionālajām saistībām, taču tās atnestās sadzīviskās pārmaiņas ilgākā termiņā radošai personībai gan var izrādīties kritiskas. Par to, kā iegriezās mākslinieces un divu skolēnu mammas dienas ritms pagājušajā pavasarī un kas viņas dzīvē notiek patlaban, “Druva” šonedēļ Lindu iztaujāja videointervijā.

– Pastāstiet, kas mainījās pērn, kad pirmo reizi nonācām ārkārtējās situācijas apstākļos un ierobežojumos?
– Ja tā mēģinu lielos mērogos sakopot, tad laikam pārmaiņas pat nebija tik ievērojamas. Tas laiks gan sakrita ar “Koko un Riko” ceturtās grāmatas nodošanas termiņiem, tad gan vienubrīd sapratu, ka citādi nepabeigšu šo projektu, pie kura biju strādājusi vairāk nekā gadu, aizbraucu uz nedēļu pie mammas. Taču kopumā tādu lielu triecienu nebija. Pasūtījumu darbiņi ir, man to nekad nav bijis ar izteiktu regularitāti, tāpēc pandēmijas mirkli neizjutu kā kādu pēkšņu pārrāvumu.

Publicitātes pasākumi klātienē gan pazuda. Desmit gadu Koko un Riko jubilejas atzīmēšana un ceturtās grāmatas atvēršanas svinības šogad, piemēram, nebija iespējamas. Bet es kā mieru un klusumu mīlošs cilvēks pat priecājos, ka nav pasākumu, lai gan ar prātu saprotu – tie ir vajadzīgi, bērni gaida. Tomēr esmu intraverta un viegli komunicēju tikai ar pazīstamiem cilvēkiem viens pret vienu.

Skolēnu radošais konkurss “Mans grāmatplaukta stāsts” gan netika atcelts, esmu tur žūrijā. Tikai klātienē plānotā tradicionālā apbalvošanas pasākuma nebija, pašu darbiņu vērtēšana arī, protams, notika attālināti.

Iepriekš vasarās, kad skolas, ­bērnu­dārzus remontēja, man bija arī sienu apgleznošanas, interjera darbiņi, vairāk Limbažu pusē. Pērn nē, iespējams, ka tas vienkārši sakrita – sak, viss saremontēts, iekārtots.

– Tad notiekošais finansiāli tomēr ietekmēja?
– Jā, kaut kādā mērā – protams. Tajā ziņā gan atbalsts vienmēr bijuši vīra stabilie ienākumi. Ar savu darbu varētu nodrošināt tik, cik man vienai varbūt vajadzētu, bet ne lai segtu ģimenes vajadzības. Un, nenoliedzami, ar laiku arī pasūtījumi kļūst retāki, jo visi jau piedzīvo šo krīzi, tostarp arī izdevniecības.

– Pie kā šobrīd strādājat?
– Mēģinu uzdot sev jautājumus un uz tiem atbildēt. Ko tas nozīmē? Man ir paveicies, un tieši šobrīd piedzīvoju atelpu – jau piekto dienu atrodos Ventspilī, Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. Pandēmijas laikā tā turpina darboties, tikai ārzemnieku tikpat kā nav, laikam tikai kāds tulkotājs no Skandināvijas. Taču mēs visi tādi intraverti, izbaudām iespēju dzīvot katrs kā savā alā un tikai radīt. Parasti jau te tiešām vairāk ir rakstošo un tulkojošo, bet pandēmijas dēļ atbraukt no citām valstīm nevar, tad man pavērās iespēja kopā ar Eviju (Gulbi – rakstnieci un kopīgi radīto septiņu grāmatu līdzautori- L.S.) šeit pabūt divas nedēļas. Man tuvākajā nākotnē paveicami vairāki darbi, bet nolēmu, ka šīm divām nedēļām neizvirzīšu lielus plānus, vairāk pievēršoties galvenajam uzdevumam – atpūsties un atjaunoties. Darbi nedaudz pagaidīs, nupat akūti sajutu, ka esmu sākusi šau­bīties, vai tiešām tas ir tas, kas man jādara, vai esmu savā īstajā vietā.

– Pārāk ilgās mājbūšanas efekts?
– It kā arī līdz tam man nebija regulāri piesaistīts darba laiks, darbu varēju salāgot ar bērnu izvadāšanu un citiem pienākumiem. Aizpērn noīrēju darba galdu Cēsīs, “Skola6”, tas vēl ērtāk apvienojams ar ģimenes loģistiku, arī vide ļoti rosinoša. Joprojām pieturu šo vietu, jo man tas ir ļoti veiksmīgs risinājums.

Tomēr līdz ar mēnešiem ilgu atrašanos mājās, divistabu dzīvoklī, vienubrīd attapu, ka esmu kļuvusi par nepārtrauktu ēst gatavotāju, tīrītāju, skolas darbu atbalsta mehānismu… ne tāpēc, ka man to uzkrautu, bet tāpēc, ka pati to vienkārši daru.

– Nespējāt atteikt pavarda sargātājas instinktiem?
– Jā. Nevaru paiet garām – tad tas jāsakopj, tad veļas mašīna, tad vēl kas… Tas, protams, lielā mērā ir disciplīnas jautājums, kas man ir vājā puse. Zinu māksliniekus, kuri plāno daudz konstruktīvāk. Piemēram, sadala uzdevumu mazās daļās: tā, vajag uzzīmēt citronu, uzglezno un dodas pabarot bērnu. Man vajag iesildīšanos, noskaņošanos. Kaut ko jau arī izdevās ik pa laikam izdarīt, bet tas drīzāk notika ar tādu tehnisku piegājienu, ne radošu aicinājumu.

Rezultātā sāka rasties šaubas, vai maz spēju vēl kaut ko jaunu radīt, vai manī nav beidzies šis resurss un jādomā kaut kas cits. Ne jau tikai mājas dzīve, arī pasūtījumu raksturs ierāmē iespēju atklāt savu varēšanu – tur, kur kaut ko esi iesācis, nemetīsies mainīt stilu.

– Gribas atvadīties no “Koko un Riko”?
– Mums ar Eviju jau sen dzimušas citas idejas, ir pat izdoti daži citi stāsti, piemēram, “Bizbiz­māsiņa”. Mums vienmēr gribas atrast ko jaunu, turpretī lasītāji pieķeras tēliem un ļoti gaida. Tai pašai “Bizbizmāsiņai” Vija Kil­bloka mudina radīt otro grāmatu, jo komplektos, sērijās bērnu grāmatas labāk pērk. Tad arī jāturpina tā, kā esi iesācis. Arī bērnudārza sienu apgleznojumos nevari ko svešu ienest, ja iepriekš esi tā brīža noskaņojumu jau tur ielicis.

Nenoliedzami, jaunas šķautnes var atklāties tikai tad, kad rodas iespēja – galvenokārt laiks – radīt kaut ko sev. Par to jau sen sapņoju un apsolīju, ka vismaz daļēji šo apņemšanos Ventspilī centīšos piepildīt. Rokraksts gan vienmēr spiežas cauri. Nupat mēģināju padarboties, man ļoti patīk košie krāsu triepieni, bet, kad iestrādājos, tā atkal atskārstu, ka esmu visas krāsiņas akurāti sapludinājusi.

Tas ir tas, kas man bija vajadzīgs. Sāk izkristalizēties sajūtas, ko gribas panākt, kā strādāt, rodas atziņas. Esmu bezgalīgi pateicīga arī ģimenei, kas nezvana bieži ar kādu jautājumu no reālās dzīves, piemēram, kur mums atrodas šis vai tas. Es gan pirms došanās uz šejieni savam sirdsmieram centos visu noorganizēt tā, lai viņiem vismaz psiholoģiski būtu pēc iespējas vieglāk. Mēs visi bijām noguruši, jo divistabu dzīvoklī pat privātā telpa īsti nav izbaudāma. Tad nu uz savu prombūtnes laiku trešklasnieci meitu aizvedu pie savas mammas, viņa jau gana labi apguvusi saslēgšanos tiešsaistes stundām, domāju, šo vienu nedēļu pēc brīvlaika tiks galā. Ģimenes vīrieši palika mājās. Nesen sazvanījos – dēls apstiprināja, ka ir dikti laimīgs par iespēju pabūt viens istabā. Viņam gan ar mācībām ir lielākas galvassāpes, jo jābeidz 9.klase, turklāt viņš tiešām izjūt nepieciešamību satikties ar klases biedriem un mācīties klātienē.

– Kā novērtējat savas šī brīža izjūtas – gaidāt pandēmijas beigas un atgriešanos ierastajā vai tomēr varētu būt gatava šo apstākļu iespaidā atvērt kādu jaunu lapaspusi profesionālajā ziņā?
– Ja runa ir par digitālo vidi, tad galīgi nē. Esmu gan iemēģinājusi roku datorgrafikā, vēl pērn bija interesantas nodarbības, bet to uztveru drīzāk kā tādu dzīves krāšņošanu. Tas nav mans. Arī mācīt citiem gleznošanu nav mans aicinājums, bet kaut kas jau šajās pirmajās dienās rakstnieku mājā man dzima – gribētu vēl ko pati pamācīties, izkopt esošās prasmes šajā pašā fiziskajā matērijā.

Protams, ja pēkšņi – viss – un citas iespējas vairs nav nekādas, droši vien strādātu arī virtuālajā vidē. Tā tiešām ir plaša, tostarp saistībā ar pieminēto bērnu radošo darbu konkursu šādai idejai iedvesmojušās arī diasporas skoliņas. Nesen bija tiešsaistes tikšanās ar bērniem no Losandželosas, Kalifornijas, skolēni demonstrēja savus darbiņus, es uzliku balto tāfeli un zīmēju viņu izteiktās fantāzijas. Tas ir iespējams un pat skaisti. Es gan trīs četras dienas pēc tam nevarēju attapties, tāds enerģētiskais patēriņš tas ir.
Nupat man arī piedāvāts kāds projekts no “Skola6”, tas varētu būt interesants un nedaudz citā jomā, kā esmu radusi darboties. Tā piesardzīgi mēģinu saprast, vai būs pa spēkam ko jaunu mē­ģināt.