Pirmo semestri Karaliskajā Mūzikas akadēmijā Londonā aizvadījusi akordeoniste, cēsniece Alise Siliņa.
Viņa neslēpj, ka izvēle bijusi pareiza, jau tik īsā laikā izdevies iegūt ļoti daudz, galvenais, bijis daudz jo daudz mūzikas. Ne tikai mācoties, bet arī uzstājoties paspējusi spēlēt vairākos koncertos dažādos sastāvos, pat orķestra sastāvā operā.
“Ir aizraujoši,” stāsta Alise. “Protams, pirmajā mēnesī bija grūti, ka visu laiku jārunā angļu valodā, turklāt briti runā ātri, izmanto sarunvalodas vārdus, ko nezinu. Bet profesionālajā ziņā ir ļoti interesanti, un šajā īsajā laikā tik ļoti daudz kas paspējis notikt.”
Uzstājusies arī divos labdarības koncertos latviešu kopienā, muzicējusi akadēmijā. Jautāta, vai šie koncerti nozīmē, ka jaunam studentam uzreiz uzticas, Alise saka, ka tas atkarīgs no katra paša: “Pieļauju, tāpat vien tās iespējas nedod, bet pieteicos visur, kur varēju, un tiku aicināta spēlēt. Tas bija padoms, ko man deva skolotājs: saki visam jā un tad daudz strādā. Tāpēc pieteicos visiem projektiem, kas nebija obligāti akordeona nodaļai. Iedrošināja arī tas, ka mans akadēmijas profesors man ļoti uzticas.”
Lai arī pāri visam ir mūzika, Alise stāsta, ka akadēmijā liela uzmanība tiek pievērsta vēl kādam būtiskam aspektam, proti, kā saglabāt fizisko un mentālo veselību. Ļoti daudz tiek runāts, kā psiholoģiski sagatavoties brīdim, kad jākāpj uz skatuves.
“Mūzikas vidusskolā par to nerunā, nezinu, vai vispār kādā mūzikas augstskolā par to tik padziļināti runā kā te. Tas ir ļoti noderīgi. Profesora sieva bijusi psihoterapeite, kura strādājusi ar to, kā mūziķiem attīstīt potenciālu uz skatuves. Pastāv uzskats, ka, ejot uz skatuves, vari izdarīt tikai 70 procentus no tā, ko spēj klasē. Tāpēc daudz strādājam pie tā, lai varētu izdarīt vairāk, lai uztraukums, ejot uz skatuves, to nenojauc. Ļoti svarīgi, kā sagatavoties uzstāšanās brīdim, kā pārdzīvot neveiksmes, ko vispār nozīmē veiksme vai neveiksme uz skatuves. Jūtu, ka uz skatuves jau ir vieglāk, bet vēl tāls ceļš ejams, daudz, daudz jāstrādā. Taču ir reāli piemēri, kad cilvēks uz skatuves izdara pat vairāk nekā klasē,” stāsta A. Siliņa.
Dienas Londonā paiet tikai mūzikā. Līdztekus lekcijām akadēmijā ir mēģinājumi citos projektos, vēl jāatrod laiks individuāliem treniņiem. Īpaši saspringtos brīžos cēlusies agrāk no rīta vai atvēlējusi laiku vakaros.
“Ļoti, ļoti daudz jāspēlē, jo vienkārši nav tāda opcija – nedarīt,” saka Alise. “Ja esmu uzņēmusies projektus, ir jāizdara. Ir jāspēlē visu dienu. Kad spēlēju operā, mēģinājumi ilga sešas stundas dienā nedēļu no vietas, nākamajā nedēļā – katru dienu pa izrādei. Vēl bija jāatrod laiks pārējam. Bet tā bija nenovērtējama pieredze, jo bija uzaicināta diriģente, kura diriģējusi BBC orķestri. Man tā bija pirmā reize, kad spēlēju kā orķestra dalībniece. Esmu kopā ar orķestri uzstājusies kā solo izpildītāja, bet būt orķestrī – ir pavisam kas cits. Tā bija pamatīga iziešana no komforta zonas, ļoti liels uztraukums.”
Vai ik diena nesot ko jaunu, noderīgu turpmākajam. Piedalījusies meistarklasē pie pasaules klases bandoneonista*, kurš slavējis akadēmiju par to, ka profesors, kas vada akordeona klasi, radījis vidi, kurā akordeonisti ļoti daudz sadarbojas ar citiem mūziķiem. Citās pasaules mūzikas augstskolās akordeons ir it kā pats par sevi, kā solo instruments, bet te akordeonisti iesaistīti visā skolas dzīvē, visur. Arī Alise to uzskata par lielu ieguvumu, jo, jau mācoties vidusskolā, sadarbojusies ar citiem mūziķiem.
“Vidusskolas noslēguma eksāmenā man teica, ka varu spēlēt tikai ar akordeonu ansamblī, bet, pārlasot noteikumus, sapratu, ka tādas prasības tomēr nav,” saka Alise. “Šķiet, biju pirmā, kura akordeona eksāmenā spēlēja kopā ar citu instrumentu, ne akordeonu. Zināju, ka akordeons labi skan kopā ar citiem instrumentiem, te, Londonā, to varu izmēģināt dažādās variācijās. Sadarboties ar kvalitatīviem mūziķiem, spēlēju kopā ar ģitāru, stīgu kvartetu, vijoli un čellu, citiem sastāviem. Tas ļoti bagātina. Patiesībā pagājis pavisam neliels laiks, bet tik daudz jau izdevies piedzīvot! Tā ir pieredze visai dzīvei.”
Ar katru uzstāšanos, katru koncertu veidojas kontakti. Kāds komponists jau izteicis piedāvājumu, lai Alise piedalās viņa darba pirmatskaņojumā altam, čellam un akordeonam.
Dzīvojot mūzikā, studentu dzīves baudīšanai laiks neatliek. Esot vien rets vakars, kad izdodas pabūt ar draugiem, bet, kā saka Alise, prātā vienmēr ir atgādinājums, ka nākamajā dienā jau agri jābūt ierindā. Taču cenšoties atrast laiku, lai apmeklētu kādu muzeju, pastaigātu pa Londonu.
Gada nogali Alise pavadīs Latvijā, bet tas nenozīmē, ka tā būs atpūta. Nemitīgi jāvingrinās, jāgatavo individuālā programma, citi projekti. “Druva” jau rakstīja, ka aizvadītajā nedēļā viņa paspēja piedalīties Ineses Galantes fonda rīkotajā klasiskās un garīgās mūzikas koncertā “Ziemassvētku prelūdija” Rīgas Doma baznīcā.
*Bandoneons – pneimatiskais taustiņinstruments ar pogu klaviatūru, mūsdienās to dēvē par tango akordeonu.
Komentāri