Pilsētas sagūstītam asfalta cilvēkam brīnumaini lieliska varētu būt iespēja pa līčločus izpļautu taciņu doties uz pļavu, kas ir tepat, pilsētas parkā, vai apbūves apņemtā pilskalnā, vai laucītē pie daudzstāvu mājas. Bet tas iespējams vien tad, ja ziedošais zālājs nav pārliekā centībā jau noskūts. Jā, visa zāle pilsētā patiešām nav jānopļauj, saka uzrunātie eksperti. Bet dažviet tas tomēr ir jādara.
Paaudzes ar mauriņa pieredzi
Latvijā pilsētās dzīvo divas trešdaļas iedzīvotāju, citās Eiropas valstīs vēl vairāk. “Skaidrs, ka daudziem no mums, gan lieliem, gan maziem, liela daļa dzīves pieredzes iegūta pilsētā. Ja mums daba saistās tikai ar trīs līdz piecus centimetrus garu mauriņu, vienādi zaļu, tad, pie šīs pieredzes pieradušiem, arī šķiet, ka tas ir skaistuma etalons. No tā izriet, ka cilvēks vairs nav spējīgs novērtēt dabas daudzveidību, jo viņam nepatīk, ka zāle grauž, kož, duras, viņš baidās no kukaiņiem. Šāds cilvēks nav gatavs arī ieraudzīt dabas vērtības un censties tās saglabāt,” stāsta Latvijas Universitātes asociētā profesore, zālāju pētniece Solvita Rūsiņa. Tātad, ja cilvēks audzis vien ar zaļā mauriņa pieredzi, viņam nav saprotama nepieciešamība pēc dabas daudzveidības. “Jo mums mazāk ziedu, un zaļā mauriņā ziedu nav vispār, jo mazāk šajā teritorijā arī kukaiņu un citu sīkbūtņu. Ir rēķināts, par cik reizēm kukaiņu biomasa un sugu skaits samazinās atkarībā no tā, vai mēs mauriņu nopļaujam 3, 10 vai 15 centimetru augstumā.”
Lielajās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā tagad izplatās dabas daudzveidībai draudzīga mode – pilsētās veido pļavas, atstāj nepļautas platības zālienos, parkos un skvēros, novērojis kokkopis Edgars Neilands, kurš uzsver, ka tas dabai ir derīgi. Motorizētā pļaušana pilsētās rada zemes vibrāciju, sablīvē augsni, mikroorganismiem augsnē trūkst gaisa. Trimerējot zāli, cilvēki mēdz nopļaut pusi no visiem kokiem, kurus paši iestādījuši, jo reti kad kociņiem ir uzlikti stumbru aizsargi. “Jo tuvāk koku dzīve ir dabas ciklam, kāds tas ir vietās, kur cilvēks mazāk darbojies, kā, piemēram, Gaujas senlejā, jo labāk. Ja pļaujam, mēs no pļavas augu 50 vai 100 sugām nonākam līdz dažām, veidojam tuksnesi, vidi, kurā kukaiņiem nav vietas,” saka kokkopis, gan uzsverot – pļaut vai nepļaut, tas jāizsver, ņemot vērā vides kontekstu. Pilnīgi nepļautos brikšņos cilvēkam grūti dzīvot. “Man ir piedāvājums kompromisam – pusi [piemēram, parkā] zāles nopļaut, otru nepļaut vai nopļaut reizi gadā. Tas ļautu nenonākt galējībās, jo vajag arī vietas, kur bumbu dauzīt, bet tam mauriņš visur nav vajadzīgs.”
Noteikumos norādīti centimetri
Liepājā ir spriests par to, ka varētu daļu no līdz šim pļautajām teritorijām arī nenocirpt, piemēram, Zirgu salā, Raiņa parkā, Ventspils ielas parkā. “Šīs vietas varētu pļaut tikai reizi gadā, kā to jau dara dabas aizsargājamajā teritorijā, Liepājas ezermalas pļavās,” pastāsta Komunālās pārvaldes pārstāvis Aigars Štāls. Taču pērn pieņemtie pilsētas saistošie noteikumi paredz, ka publiskās teritorijās zāle ir jāpļauj un tā nedrīkst pārsniegt 20 centimetru augstumu. Noteikumi būtu jāmaina, tajos nosakot zonas, kur drīkst pļaut tikai vienreiz gadā. “Sarunas par to ir bijušas, bet ne ar izšķirošu lēmumu,” saka A. Štāls. Viņš saskata risku, ka nepļautajās teritorijās varētu “savairoties ērces, piknikotāji izvārtīs tukšus laukumus, izskatīsies briesmīgi”. Pēc tam varētu būt sarežģīti to visu sakopt.
Atstāt nenopļautu pļavu pilsētā – tas būtu ļoti svarīgi tādiem iedzīvotājiem, kuri no pilsētas laukā netiek. Piemēram, veci cilvēki gribētu salasīt pļavas ziedus pie savas mājas, un kāpēc viņiem tādu iespēju nedot? Kāpēc lai ģimenes ar bērniem nepastaigātu skaistā vasaras dienā pa plati izpļautu, līkumotu un zālainu celiņu, kura malā ir dažādas pļavas puķes? Tas dotu iespēju bērniem iepazīt dabu, spriež apstādījumu ierīkotāja no SIA “Janvāri”, dārzkope Ieva Bērziņa, kura savā daiļdārzā ik vasaru atstāj vietu, kur izziedēt margrietiņām. Ar nožēlu viņa secina, ka arī Talsos visas ziedošās, smaržojošās un kukaiņu pilnās, sanošās pļavas uz Jāņiem ir pļaujmašīnu noguldītas.
Kā nepļaut?
Citādi ir Rīgā, kur jau tagad eksperimentējot atstāj nepļautas plašas teritorijas, stāsta S. Rūsiņa. Taču profesore uzsver, ka to nevar darīt bez zināšanām. Piemēram, ja nepļautu atstāj vietu, kur ir liels slāpekļa daudzums augsnē, “tad diemžēl vairāk neko arī neiegūstam, tikai augstās nezāles, visbiežāk nātres, tīruma usnes, parasto vībotni. Sētniekam ir grūtāk izmakšķerēt no tādas vietas papīrus un pudeles, tāda vieta nerada estētisku baudījumu. Protams, arī usnei un vībotnei ir sava vieta, usne ir labs nektāraugs, bet vībotnes sēkliņas ēd putni, tomēr pilsētā jābūt līdzsvaram starp to, kas ir tīkams acij, un to, kas palīdz mums uzturēt estētiski un higiēniski atbilstošu vidi”.
Lai publiskā teritorijā vai savā dārzā radītu vietu daudzveidīgiem pļavas augiem, nepietiek ar apņemšanos to nepļaut. Jāvēro, kas mauriņā augs. Lai ieaudzētu pļavas puķes, dažviet būs jāmaina augsnes sastāvs, jāpadara zeme liesāka, jāizvēlas tādi augi, kuri spēj konkurēt ar tiem, kuri te jau aug priekšā.
S. Rūsiņa skaidro: “Diezgan droši varētu atstāt nepļautas tās teritorijas, kur mauriņi ir veidojušies dabiski, spontāni, kur ir savvaļas sugas. Tur smilšainās augsnēs graudzālītes būs pašas no sevis ieviesušās, būs saglabājusies sarkanā auzene, kas nav liela, un tad blakus var ienākt arī šaurlapu ceļteka, margrietiņa, vēl kāda cita no ziedošajām sugām, un tās ir labas kukaiņiem. Bet Rīgā esmu redzējusi mauriņus, kas tagad palaisti brīvībā, bet tajos ir tikai graudzāles. Tur nav dabas vērtību, kukaiņiem tur nav, ko darīt. Nav nektāra. Tādās vietās papildus būtu jāsēj ziedoši augi. Tikai tad tā teritorija kalpos pilnasinīgāk gan dabas daudzveidībai, gan cilvēkam. Jāļauj mazliet ienākt dabai cilvēka teritorijā. Protams, mīksts mauriņš, pa kuru bērni var droši skraidīt basām kājām, ir nepieciešams, bet kādā vietā var arī eksperimentēt. Var atstāt kādu nepļautu laukumiņu pie ābeles vai pie kāda krūma, un tad ir jāvēro – vienkārši jāpiedalās dabas ienākšanā. Nekas jau nebūs dabai atdots, ja atstās vienkārši nepļautu, ja mēs paši neiesaistīsimies, nesekosim līdzi, kas tur notiek. Tad jau arī izpratne neradīsies, vai tur kaut kas mainās, vai ir ziedi, vai kukainīši parādās?”
Ja visa zāle nav jānopļauj, tas pilsētām varētu dot nozīmīgu naudas ietaupījumu. Tomēr jārēķinās ar to, ka tad, ja gribas krāsainu pļavu un ja to pļauj tikai reizi gadā (pēc tam, kad pļava noziedējusi un sēklas izpurinājusi), no teritorijas ir jāaizvāc nopļautā zāle, citādi veidosies pārāk lekna zeme. “Daudzviet pilsētā būtu labi, ja auglīgākajās vietās pļautu gadā divas, nevis tikai vienu reizi. Vispirms maija beigās, kad vēl ir mitrums, jo tā samazinām graudzāļu spēku, tās pavasarī aug pirmās. Tad ziedošajām sugām ir vieglāk konkurēt ar graudzālēm un apmēram līdz jūlija vidum aina ir krāsaina. Kad pļava noziedējusi, tā jānopļauj un zāle jānovāc. Ja cilvēks pats sev grib izveidot pļavu, tad vasarā ir vērts doties uz laukiem, savākt sēkliņas un iesēt. Pilsētas ir barjera, kas liedz sugām izplatīties. Te ir ietve, ielas – sēkliņām nav vietas, kur no laukiem ienākt pilsētā un laist nākamo paaudzi. Vislabāk pašiem savākt vietējās izcelsmes sugas, nevis pirkt importa sēklas, ja tiešām domājam par palīdzību dabas daudzveidībai.”
Arī pilsētā veidota pļava būs neliels pakalpojums dabas daudzveidībai, palīdzēs apputeksnētājiem, palīdzēs ziedošajiem pļavu augiem izplatīties cauri pilsētām uz laukiem. Taču pilsētas pļavas galvenā misija būtu cilvēku izglītošana un tuvināšana dabai, uzsver zālāju pētniece.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.
Komentāri