Brigitas Kauliņas rokās adāmadatas skrien. Top kārtējais cimdu pāris, kas ziemā sildīs kāda tuva cilvēka rokas. “Sēdēt un neko nedarīt nemāku,” saka līgatniete. 6. jūnijā viņa nosvinēja 95 gadu jubileju.
Aušana – spēka avots
“Daudzi jaunie nav varīgāki par mani. Vasara bija jauka, to pavadīju stellēs. Kā jau manos gados, daudz kas sāp, kad iesēžos stellēs, viss pāriet. Tā mana vingrošana, nav jāiet pastaigās, jāuztraucas, ka par maz kustos. Aužot, adot domas nenomāc prātu,” stāsta Brigita.
Darbnīca viņai iekārtota saimniecības ēkā, vasarā tur vēsi, var aust lupatdeķus. Šovasar noausti 140 metri. “Lupatdeķus aužu jau 50 gadus. Kāds iznāk, atkarīgs no lupatām, divu vienādu nav. Ja sagriež blūzīti, strīpiņa vien iznāk,” pastāsta audēja. Viņa uzsver, ka aust jau nav grūti, smagākais darbs ir strēmelēs sagriezt lupatas. Tas ir darbs ziemai.
“Kad man palika 80 un kad 90 gadi, teicu, ka vairs neaudīšu. Meita, mazmeita atved maisu ar lupatām, kas atliek – jāgriež un jāauž,” ar smaidu stāsta Brigita.
Rokdarbi viņai patikuši no bērnības. Brigita dzimusi un darbīgo mūžu nodzīvojusi Ungurpilī pie Alojas. Vecākiem bija neliela saimniecība, meitām jāpalīdz darbos. “Biju gatava darīt visu, lai tikai nebūtu jāiet ganos. Tad jau labāk ar zirgu ecēju tīrumu vai grābu sienu, bet sēdēt stellēs bija kā atpūta. Kad biju maza, dzīvojos pa steļļapakšu, vēlāk jau tēvs, kad auda, uzsēdināja uz šķērskoka. Man patika skatīties, kā ar katru piesitienu veidojas audekls,” teic Brigita un pastāsta: “Apģērbu paši audām. Sēja linus, aizveda pārstrādei, varējām noaust dvieļus, palagus, galdautus. Mums bija lina kleitas. Vēl tagad viena saglabājusies, zila ar svītrām. Vilnas mēteļus, kleitas audām, lai ir ko vilkt mugurā.”
Padomju laikā, lai cik smaga kolhoza darbā un savā saimniecībā bija diena, vienmēr atradās laiks rokdarbiem. Brigita darbojās Staiceles studijā, kombināts “Māksla” viņai uzticēja sarežģītus pasūtījumus. “Man bija adāmmašīna, ko kādam vajadzēja – kamzoli, jaku, svārkus –, to noadīju. Tā kādu rubli varēja nopelnīt,” teic rokdarbniece un atzīst, ka aušana un adīšana grūtākos laikos bijis labs atspaids ģimenei. Īpaši pēckara gados, kad par darbu kolhozā varēja nopelnīt vien kapeikas.
Lai kādi laiki, jāstrādā
Jaunības gados viņas paaudze piedzīvoja varu maiņu, to, kā gadiem koptais, taupītais tiek iznīcināts. “Vācu laiks pagāja mierīgi. Kad vācieši atkāpās, tēvs sauca mani palīgā nozāģēt lielo bērzu, kas auga pie mūsu aploka lielā ceļa malā. Nesapratu, kāpēc tagad jāzāģē. Tā viņš cerēja aizkavēt krievu ienākšanu, lai vācieši paspēj atkāpties. Paši ar zirgu noslēpāmies purvā. Uz Staiceles šosejas meta bumbas, krievi gribēja sabumbot vācu noliktavas, kas bija silā, bet trāpīja citur,” atmiņās kavējas Brigita.
Tā kā vecākiem saimniecība bija tikai 20 hektāri un ģimene nebija turīga, represijas neskāra. Vienīgais zirgs gan bija jāatdod kolhozam. Tēvs kļuva par zirgkopi, arī veda piena kannas uz pienotavu.
“Esmu kolhozniece, nostrādāju no dibināšanas līdz izjukšanai. Pirmais kolhozs bija “Jaunais laiks”, biju grāmatvede. Vēlāk klīdu no viena amata uz nākamo. Biju gan iecirkņa priekšniece, gan kaltes vadītāja, agronome, zootehniķe, gan kontrolasistente. Pirms iešanas pensijā aizgāju uz fermu, lai vairāk nopelnītu,” stāsta Brigita un uzsver, ka jaunībā nekas nav par grūtu. Kad pats jau gados, tad var brīnīties, kā visu varēja paspēt, kā pietika spēka cilāt piena kannas, rast prieku ikdienā. “Jaunībā visi grūtumi, pārdzīvojumi ir vieglāki un ātrāk aizmirstas. Gribas taču dzīvot un priecāties,” pārdomās dalās Brigita.
Kad kolhozu likvidēja, abi ar vīru nodibināja saimniecību. “Tagad domāju, vai bija vērts rauties. Pati braucu ar traktoru, visu vēl varēju. Bija 20 govis, aru, sēju, gādāju sienu, piena kannas nesu uz steķa. Vienmēr esmu bijusi optimiste. Ja dara, tad dara, nav ko skatīties atpakaļ,” atceras līgatniete un piebilst, ka, jau būdama pensijā, ieguvusi šofera tiesības. Tajā laikā tik cienījamos gados parasti nemācījās braukt ar mašīnu. Nelaimīgi bojā gāja vīrs, pašai veselība sāka niķoties. “Atbrauca meita Anita no Līgatnes un stingri pateica: “Nedēļas laikā likvidē saimniecību, brauksi pie manis.” Tā nu jau vairāk nekā 20 gadus dzīvoju Līgatnē,” stāsta Brigita un atzīst, ka te pavadīts jauks laiks.
“Iedzīvoties nebija grūti. Sapazinos ar audējām, piedalījos izstādēs. Meita un mazmeita ir aktīvas, nav mājās sēdētājas, iesaistīja mani. Tagad gan tikai pa māju. Viņas izstāsta, kas pilsētā notiek. Kā man iet, to jau līgatnieši redz manos lupatdeķos,” teic Brigita.
Dzīves ceļam patīk pagriezieni
Steļļu un adatu vienmērīgais ritms, meistarei darot sev tik ierasto, rosina atmiņas. “Man bija 19 gadi, kad apprecējos. Aizbraucu ciemos pie māsas, viņa bija ieprecējusies Ainažos, tur satiku jaunu puisi. Iepatikos viņam. Kopā nodzīvojām nepilnu gadu, nomira ar tuberkulozi. Tagad domāju, varbūt nebūtu apprecējušies, ja viņš tik smagi nesaslimtu, jo vīramāte nebija apmierināta ar dēla izvēli. Viņi bija lielsaimnieki, kas tad es… Kad viņu atveda mājās no slimnīcas jau ļoti vārgu, vīrs pasauca māti un noprasīja: “Ja nomiršu, cik ilgi Brigita te var palikt?” Māte atbildēja, ka, cik vien grib, bet pēc bērēm atgriezos pie vecākiem. Sapratu, ka tur nekādas dzīves nebūtu,” atmiņās kavējas Brigita.
Kaimiņu puisis Rūdolfs jau sen bija ieskatījies Brigitā. Viņi apprecējās, piedzima dēls un meita. Abi strādāja kolhozā. Vīrs un dēls jau aizsaulē, tā bija lēmis liktenis. Brigitas prieks ir četri mazbērni un trīs mazmazbērni. Mazmeita Līva šoruden atbrauks ciemos no Austrālijas, vecmāmiņa ļoti gaida.
“Man vienmēr ir ko darīt. Paskatos ziņas, kādu filmu. Radi uzdāvināja sudoku mīklu abonementu. Žēl, ka žurnāls neiznāk katru dienu, tikai reizi mēnesī. Ātri atrisinu, patīk arī krustvārdu mīklas,” pastāsta Brigita un uzsver: “Kas man tagad dzīvē vainas, tikai jādzīvo. Meita Anita, mazmeita Iveta par visu gādā. Nav ko domāt par slimībām un kaitēm. Kaut vēl būtu siltas dienas, varētu iesēsties stellēs.” Lupatu strēmeles veidos rakstu, kurā noķerts mirklis vasaras saules, rudens salnu baltuma, pavasara lauku aruma un ziemas meža zaļuma, arī kāda spirdzinoša lietus lāse un gabaliņš ziedošas pļavas.
Komentāri